4. A. 670. J. Opyncāns, Latgalē.

Cytu reiz, aba ītū reiz, dzeivoj medinīks. Raiz jis nūīt medība. Redz: uz stymbyna sēd kaids putns. Jis pasamērēja - grib saut, bet putns īsuoc runuot: "Nasaun, pīej tyvuok!"

Medinīks pīīt pi putna. Putns soka: "Spļaun man mutē."

Medinīks spļaun, tyulīt jis īsuoc saprast, kū zvēri, putni runoj. Putns tad soka: "Verīs, tikai nikam cytam nastuosti; jo izstuostīsi, tad tu nūmiersi."

Medinīks kot i dzierd, kū zvēri putni runoj, bet visam paar tū nastuosta.

Reiz medinīks aizīt uz mežu medībā. Aizzamolda. Staguoja, staiguoja - aizpēj nakts. Sakur gunskuri - dzierd: divi irbītes sarunoj - jis pajem un nūsaun. Koleidz jis vuorej irbītes, dzierd: suņi runoj sovā storpā: "Šūnakt saimnīks te, bet jū zagļi gribēs apzagt, vajadzīgs skrīt uz muojom, kot vīnam."

Cikam midinīks izvuorej irbītes, skatuos: vīna suņa jau nav. Pajem vīnu irbīti, atdūd divējim suņim un ūtru pats saād. Puorguļ

mežā. Reitā cēlīs, skotuos: otkon vysi treis suņi. Dzierd: suņi sasarunoj:

"Nu,kai , voi zagļi beja pi saiminīka?

"Beja, tikai es suoku rīt, vēl pīsaslējīs pi lūga, paskrabynuoju. Tad saimnīca izbuozja golvu, paklīdzja: kusy, kusy, i nūbeidzja. Tikai nelabi, ka myusu saimnīca natikla. Man ēst atnesja kvīšu myltu. Ta jai pi rūkom nasagadījās yudiya, jei jēmja pīmeiza uz myltim un atdevja man ēst. Un jyusim kū devja ēst?"

"Myusu saimnīks atdevja vīnu irbīti; bet ūtru pats apēdja." "Jums moz arī beja, bet gorda gaļa."

Medinīks cēlās, sadaboj ceļu un atīt uz sātu. Jis vaicoj sīvai : "Voi šūnakt nikuo nabeja?"

"Nabeja."

"Bet zagļu arī nabeja?"

"Nazynu, suns nazkū suocja rīt, es atvāruse lūgu, paklīdzu un vyss nūklusa."

"Bet kū tu devi vokor suņam ēst?" vaicoj mediniks. "Kvīšu myltus atjaušu ar yudeni un īdevu."

"Maloj ! "

,Namaluoju."

"Nā, maloj, tu pīlmeizi uz myltim un devi suņam ."

"Kas tev stuostīja?"

"Es zynu, bet es nevaru stuostīt, kas, jo es tad nūmieršu."

Sīva nalīk vairs mīra - stuosti, da stuosti! Medinīks navar nikur liktīs. Aizkur sveci rūkā un grib stuostīt. Tymā breidī gailis, staiguodams pa sātu, runoj: "Ak, kaids ļels muļķis myusu saimnīks! Man ir septeņas sīvas un vysas klausa, i kad es aplaižu spuornus drebin dreb. Bet jam vīna un tuos navar nūmīrinuot. Voi tys nav lels kauns? Tak ir lobi grūži - pajēmis, salūcējis, vēl pamērcējis, lai lobuok pīleip, satvēris aiz motu, sovu sīvu labi atkulstītu, tad jei myužam klausītu."

Izdzierdis šū, medinīks nūsvīdja sveci, izskrēja uorā un, patvēris grūžus un sagyuvis sīvai aiz motu, tai atkuļstīja, ka sīva apsajēma nikod vairs naprasīt, nu kuo jis tū izzynuojis.

Tai gailis izgluobja medinīku nu nuoves.