5. A. 670. Cotards Kroņa Vircāvā. LP, IV, 171 (41).

Viens saimnieks bija bagāts. Bet viņš sācis visiem nabagiem maizi dot, kur tik kādu sadzimis, caur ko arvienu palicis nabagāks. Citi jau pie laika teikuši: "Vadzi, dod ar apdomu tiem nabagiem, gan tu redzēsi - pietrūksies pašam - ko tad?"

Bet vinš atmetis ar roku un devis un devis. Beidzot tik tālu tad arī nokļuvis, ka tiešām maizīte aptrūkusi. Viens vienīgs kukulis vēl gan bijis, bet to pašu vēl pats neēdis, aiznesis uz ezeru un sācis zivnim drupināt. Jau kukulis bijis izdrupināts gandrīz pusē, te atpeldējusi liela liela zivs, sacīdama: "Vai tu esi traks? Tu atdod beidzamo garoziņu citiem un pats mirsi badā. Nedrupini vairs ! "

Bet šis drupinājis un drupinājis,

Tā ne!" zivs iesaukusies un aprijusi saimnieku ar visu maizes klinci.

Pirmo dienu saimnieks lūdzies, lai laižot viņu no vēdera ārā. Zivs prasījusi: "Vai tu vairs tā nedarīsi?"

Tad tev vēl jāapadomājas!" "

Otru dienu saimnieks lūdzies, lai laižot viņu no vēdera ārā.

" "Ko tur darīt, ko nedarīt? Man patīk, ka zivis ap manu maizi sapulcējas."

Tad tev vēl jāapdomājas!" "

Trešo dienu saimnieks ar asarām lūdzies, lai laižot vienreiz taču ārā.

"Vai tu tā vairs nedarīsi?"

"Nedarīšu, nedarīšu -laid tik ārā!"

Tai pašā acumirklī lielā zivs izvēmusi saimnieku malā un teikusi: "Tagad tu sapratīsi, ko cilvēks runā; ko lops runā, ko zvērs runā, un ko putns runā. Ej tik uz māju!"

Saimnieks gājis, bet pie viena ozola ,tas nolicis klincīti klēpī un domājis drusku atpūsties. Tai brīdī atskrējuši ozolā divi kovārņi, tēvs un dēls. Dēls teicis: "Tēt, knābšu?"

"Neknāb vis, dēls! cilvēka bērni gudri."

Bet jaunais kovārnis taču uzlaidies saimniekam uz rokām un izknābis gabaliņu gaļas. To apēdis, dēls atkal prasījis: "Tēt, knābšu?"

"Neknāb vis, dēls! Cilvēku bērni gudri!"

Bet jaunais kovārnis taču uzlaidies saimniekam uz kājām uzzknābis lielam gabaliņu gaļas. To apēdis, dēls atkal prasījis: Tēt, knābšu?"

"Nēknāb vis, dēls! cilvēka bērni gudri."

Bet jaunais kovārnis taču uzlaidies saimniekam uz galvu un gribējis atkal knābt. Tomēr šoreiz saimnieks pamanījies un noķēris jauno knābēju.

"Tēt, palīdzi, palīdzi!" tā šis nu bļāvis; bet tēvs atbildējis: "Es tev nepalīdzēšu vis, kādēl man neklausīji?"

Nu sācis lūgties: "Laid, brālīt, vaļā, laidi vaļā!"

Bet saimnieks atbildējis: "Es tevi nelaidīšu vis, kādēļ tu man knābi? Vai nevarēji labāk manu maizi knabt?"

,.Tavu maizi, mīļo brālīt, nevaru knābt. Tava saimniece mājā

izvārījusi piena putru un gaida, lai tu viņai maizi nestu, bet tu nenes."

"Ko tur līdz nest, ko nenest - tikpat nabagi esam."

"Tu neesi vis nabags, tu esi bagāts! Klausies, ko tev teikšu. Steidzies uz māju, atdod maizi sievai, bet to putras trauciņu, ko sieva uz galda nolikusi, paņem un nes aizdurvē. Tur ieraudzīsi lielu suni - gāz tam virsū visu putnu, tad suns nozudīs, smiltis vien paliks tai vietā. Ņem tad lāpstu un roc smiltīs, kamēr neesi atradis smagu naudas podu!"

Labi. Saimnieks pārgājis mājā un gāzis aizdurvē putru sunim acīs. Suns nozudis - smiltis vien palikušas. Nu racis, nu racis, kamēr sieva maizi ēdusi. Beidzot uzracis lielu naudas podu un noglabājis drošā vietā, kur ne sieva, ne cits kāds spētu iedomāties atrast.

Otrā dienā saimnieks gājis ar vērsi laukus art; jo zirgu nespējis turēt no tā laika, kad sācis nabags palikt. Tādēļ izticis pie lauka darbiem ar šito vērsi un vēl vienu āzi. Vairāk pa visu māju nebijusi ne spalviņas no lopa.

Saaris garu cēlienu un tad tikai atjūdzis vērsi, lai nu ietu uz māju saēsties. Vērsis pārnācis raudādams. Āzis prasījis: "Pateic, kas tev kaiš! Kādēļ raudāt?"

"Jā, kā neraudāšu? Saimnieks liek tik gaŗu cēlienu arklu vilkt, bez jēgas esmu piekusis!"

"Vadzi, brāl, esi gudrs! Neēd nemaz - saimnieks domās, ka esi slims, un nejūgs ne lūdzams tevi arklā!"

Bet saimnieks noklausījies, ko āzis vērsim teicis.

"Lai, lai!" vinš domājis, "ja vērsis apmetīsies slims, tad jūgšu tevi, āzīti, arklā!"

No rīta - vadzi taisnība - vērsis kunkst vien: "esot slims, neesot ēdis ne čubiņas un neesot dzēris ne rasiņas."

, Jā, jā - redzu gan. Jūgšu tavā vietā to pašu āzi!" saimnieks atteicis, un jūdzis bez jokiem āri arklā. Cēliena beigās āzis pārskrien itin slapjš noarts, ar citādu gudrību mājā: "Vadzi, vērsi. ēd, ēd! Saimnieks trin jau dūci un grib tevi nokaut, ja vēl slimosi !"

Vērsis nemaz neatjēdzies, ka tā tik āža gudrība, lai nebūtu vairāk jāiet arklā. Viņš kēris pilnām mutēm un ēdis.

Bet saimnieks pa to laiku, kamēr āzis ar vērsi triekuši, bija apdomājies citādi. Viņš izņēmis no naudas poda riekušu zelta un nopircis zirgu, ko art. Kad nu sācis ar zirgu art, tūliņ darbs atšķīries: gājis uz svētības pusi.

Un tā nu īsā laikā saimnieks atkal palicis par bagātu vīru. Tik sieva nevarējusi izprātot, caur ko šis tie bagātības ticis! Vienu dienu tā sākusi prasīties: "Vīriņ, saki, kā tu atkal bagāts tiki?"

"Nevaru, sieviņ, teikt, citādi man jāmirst!"

"Mirsti, bet teic ; tikpat tev vienreiz jāmirst."

"Labi, labi, tad miršu arī!" saimnieks pa jokiem atteicis.

Bet šī tūliņ no tiesas saaicina uz rītdienu bēriniekus. nokauj vērsi un nu tik gaida, vai saimnieks vienreiz nesāks par bagātību stāstīt, ka var pie laika nomirt. Pienācis vakars - nekā: ne saimnieks stāstījis, ne arī miris. No rīta sabraukuši bērinieki sētas vidū. Saimniece izskrējusi sagaidīt, saimnieks palicis istabā. Te gailis, pa plānvidu staigādams, iesaucies: "Ga, ga, ga, ga! jūs man esat vienpadsmit sievas, bet vai es to daru, ko jūs gribat? Lai tik saimnieks paņemtu aizdurvē siksni, ko viņa tēvs mirdams tur atstājis, un nodotu sievai reizes trīs - četras pa ribām, teikdams: "Tā mans tēvs mācīja, tā tiku bagāts!" redzētu gan, vai saimniecei nepārietu griba iztaujāt."

Saimnieks gaiļa padomu sapratis un paķēris pie laika siksni. Ienākusi saimniece.

"Nāču! tagad stāstīšu tev, sieviņ, kā tiku bagāts. Redz, tā mans tēvs mācīja, tā tiku bagāts - plaukt! redz, tā, tā - plaukt! redz, tā, tā - plaukt, plaukt!"

"Vai, vai! vīriņ, mīļais, nesit, nesit - negribu zināt, negribu zināt ! ".

Saimnieks atlaidies un nesitis vairs un nu viss bijis atkal labi.