9. A. 670. M. K. S a u k ā. LP, VII, I, 1274, 15.

Reiz kādam saimniekam gadījies slīkt, peldoties dzelmē ierautam. Zivis to ņēmušas savā vidū un nesušas uz savu ķēniņieni. Tā slīkonim mācījusi kustoņu valodu un tad palaidusi atkal virs zemes. No tā laika saimnieks visu sapratis, ko kustoņi runājuši.

Tā reiz dzirdējis suņus sūdzamies, ka saimniece tos barojot tikai ar pelavām: saimnieks gan esot lēns un labs, bet ļoti žēl, ka tam jau nākošu nakti jāmirstot, jo viņa kaimiņš esot vilkacis un nosolījies nākamu nakti nākt un to nokost. Ja saimnieks bija zinot (zinātu), tad varētu kur pie kāda stūŗa pakārt savus svārkus, un kad vilkacis, tos par pašu saimnieku turēdams, tiem uzkluptu, tad to ar sudraba lodi nošaut.

Saimnieks, noklausīto padomu paklausījis, rītā jau varējis nošautajam vilkam novilkt kažoku. Pēc tam krietni sarājis saim-

nieci, lai tā suņus labāki baŗotu. Saimniece, noprazdama, ka saimnieks saprot kustoņu valodu, plijusies tam virsū, lai mācītu arī viņu saprast kustoņu valodu, ko saimnieks pēc zivju ķēniņienes nosacījuma tikai mirstot drīkstējis darīt. Taču nevarēdams beigt noklausīties sievas pārmērīgās lūgšanas, licis ienest zārku, lai stāstīdams varētu zārkā atgulties un nomirt. Bet vēl priekš nāves gribējis pamielot visus savus kustoņus; arī gailis nenācis ar savām sievām, bet pats neko -neēdis, tik(ai) vienmēr teicis: ,,Tā, tā, tā! tā, tā, tā, tā? Tad mans saimnieks grib mirt vienas sievas dēļ? Ta tad kauns! Man septiņas sievas un es tās visas savaldu un saimnieks nespēj ir vienas savaldīt? Ta ta' kauns!"

Saimnieks, drošsirdīgo runu dzirdēdams, ņēmis klusu grožus un izdzinis saimniecei ziņkārību uz visiem laikiem,