10. A. 670. Paegļu Mārtiņš Lielvārdē. Zin. Kom. kr. LP, VI. 971 (142, 2).

Reiz viens meža sargs medībās palicis pa nakti mežā. Viņam bijnši līdz divi suņi: viens vecs, otrs jauns. Vecāko suni pārsūtījis mājas sargāt, bet jauno paturējis biedros un abi divi mielojušies pa to nakti ar stirnas cepeti. Rītā vecais suns atkal atnācis medībās un stāstījis otram sunim: "Mājās izgājušo nakti bija zagļi. Es tad riedams lēcu logā, ļaudis uzmodās un aiztrieca zagļus."

"Nu, ko tad tev par tādu labumu šorīt deva ēst saimniece?" jaunais prasījis.

"Ko tad deva? Iebēra ķipītē sēnalas, uzčurināja virsū, tas bija mans ēdiens."

Bet meža sargs sapratis kustoņu valodu un noklausījies visu, ko vecais suns jaunajam sūdzējis. Un tikko nu pārkļuvis mājā, tūliņ sievai prasījis: kapēc sunim nedevusi ko labāku ēst?

Saimniece brīnījusies: kā viņš to zinot?

"Kā es to zinu, nedrīkstu teikt, citādi man jāmirst."

Bet saimniecei viena maksa. Kaut ir mirtu, jāstāstot esot. Neko darīt, saimnieks teicis, lai izkurējot pirti, tad nopēršoties, nomazgāšoties un, sievai izstāstījis, miršot. Kad pirts bijusi izkurināta, meža sargs izgājis ārā beidzamo reizi apskatīties. Izgājis pagalmā, tur patlaban dziedājis gailis un suns gailim rājies; "Ko tu tik priecīgi dziedi? Vai nezini, ka saimniekam šodien jāmirst?"

"Tad ta vīrs!" gailis izsaucies, "nevar vienu sievu savaldīt, Man piecas, sešas sievas, visas klausa,"

Saimnieks, to dzirdējis, tūliņ pasaucis saimnieci pirtī un pēris tik ilgi, kamēr apņēmusies nekad vairs neklaušināt pēc vīra noslēpumiem.