13. A. 670. St. Uļanovska Viļānos. Zbiōr wiadomošci do antropologii krajowej. T, XVIII, 1895, 479 (10).

Saimnīks sirdējās iz sīvys, ka jei namuok aust, i soka tai: "Ka es numieršu, ar kū tu mani paglobuosi?"

Jei atsoka: "Vjeiriņ, es tjevi ar dzjeji aptjeišu!"

Vjeirs dūmuoja, ka jei tai pa smīklam runoj, i apzamjatja jau par nūmyrušu. A jai nabjeja kraklu, kuo jam apvilkt, jei pajēmja i aptyna jū ar dzjeji:, nūņasja iz klēti. Jis tī guļ kai nabašnīks. A vystys staiguoja aiz klēts i saiminīca pabjēra juom atškjeru [atšķiras, izsijas]. Gail`s sasaucja vysu vystu i pilnavoj ]poļu pilnowac', sargāt, uzmanīt], kab vysys byutu paādušys, i soka tai:

"Vot, duraks bjeja šū saiminīks! Maņ ir djesmit sīvu, i vysys maņa klausa: kū es līku, tū vysu dora. A jam vīna bjeja, i tuos namuocjēja satuŗāt, ka jei jam i kraklu naizaudja djēļ smierts [nāves]."

Saiminīks kai triukās kuojuos, kai giun pjeicku, kai suok mugoru sukuot sīvai, tai i aust i vysu dorbu struoduot izvuicjēja [izmācījās] !