Čūsku ķēniņš pēc simtu gadu parādījās Dzeņu purvā. Viņa vaiņags jeb sekste mirdzēja kā zelts un dimants. Vaiņagam piemita brīnišķīgs spēks. Ja kāds seksti dabūja un, to izvārījis. no viruma strēba pirmo kaŗoti, tāds bija gudrākais un laimīgākais cilvēks zemes virsū un zināja visu. Arī kungs muižā dzirdēja, ka čūsku ķēniņš parādījies, un kāroja vaiņagu dabūt. Viņš saaicināja visus savus ļaudis un solīja lielu maksu tam, kas vaiņagu atnesīs, bet neviens neuzņēmās. Kad ar labu neviens negāja, tad kungs pavēlēja ar bardzību. Kas liegtos klausīt, tam bija nāves sods gaidāms. Ļaudis izbijās, sievas, bērni raudāja un brēca, jo vēl nekad nebija dzirdēts, ka kāds, kas bija gājis čūsku ķēniņa vaiņagu iekaŗot, būtu dzīvs pārnācis. Te ieradās kāds jauneklis, kas solīja vaiņagu atnest, un lēkšus iejāja purvā. Jauneklis zināja to acumirkli, kur čūsku ķēniņš ar visām čūskām piepēši iesnaužas, bet arī tikai vienu acumirkli. Šai acumirklī bija jauneklis pie čūsku ķēniņa klāt, nocirta tam galvu un pirms čūskas redzēja, kas noticis, bija no purva ārā. Čūsku ķēniņš no bēdām ielīda Dzeņu purva bezdibenā un bez vaiņaga vairs saules gaismā nerādās.

Kungs, vaiņagu dabūjis, jauneklim ir paldies nesacīja un to pats, podiņā ielicis un ar vāku apsedzis, iedeva pavāram vārīt, piekodinādams, lai no viruma nebauda, nedz vāku ceļ uz augšu. Bet pavāram pārlieku gribējās zināt, ko īsti kungs podiņā liek vārīt. Viņš bailīgi pacēla vāku un atrada virumu. Viņam uznāca kārums no viruma pabaudīt. Paņēma kaŗoti, apjauca: "Tikai puskaŗotītes iestrēbšu!" viņš domāja un to arī padarīja: Par lielu brīnumu pavārs uz reizi zināja visu, par ko tikai iedomājās. Viņš zināja, kas top vārīts, zināja viruma brīnuma spēku; viņš arī tagad zināja, ka kungs, virumu pavāram dodams, bija apņēmies viņu nonāvēt, lai pavārs neizpauž, caur ko kungs gudrs tapis. Zinādams, ka gudrība, ko kungs kāroja, tagad viņam rokā,

viņš acumirklī izņēma dārgo vaiņagu no viruma un devās ar visu projām uz svešām zemēm, kur palika par slavenu vīru.

Kungs gaidīja, gaidīja, kad pavārs virumu būs izvārījis. Nevarēdams sagaidīt, devās pats ķēķī raudzīt. Ķēķī pavāra nav. Paceļ vāku, sekste pagalam. Nobijies viņš gan strebj virumu, ko tikai jaudā, bet muļķis bijis, muļķis paliek. Kungs dusmās paliek vai traks - skrien pa pilsētām, mežiem, purviem, kliegdams: "Kur mana sekste? Kur mana sekste?"

Beidzot kungs pazuda un neviens nezināja, kur tas palicis.