Caur Jaun-Kārķu pagastu ,kas tagad savienots ar Vec-Kārķu pagastu un nosaukts par Kārķu pagastu iet Valkas-Rūjienas-Pērnavas celš. Šā ceļa malā starp Lūķu, Ķiguļu un Jandavas mājām senāki, kad es vēl biju ganu zēns, bija mazs putniņš, ko dēvēja par Acpuriņu, bet kas tagad pārvērsts jau par tīrumu. Šajā puriņā toreiz auga daudz zileņu ogu, bet tur bija arī daudz čūsku.

Senāk viens vīrs Acpuriņā, lielcela malā, ieraudzījis lielu čūsku mudzekli, kas šņākdamas un locīdamās līdušas ap kādu lielāku čūsku, kuŗai bijis spīdošs zelta kronis galvā. Tās nebijušas vis čūskas, bet pūķi čūsku izskatā. Vīrs iekārojis čūsku ķēniņa zelta kroni, bet arī zinājis, kādas briesmas viņam draud, šo kroni noņemot. Viņš asu izkapti kā zobenu uzsēdis mieta galā, sēdies savam visčaklākam zirgam mugurā un tad jājis uz to vietu, kur čūskas bija redzējis. Čūskas bijušas vēl turpat un arī ķēniņš ar kroni viņu vidū. Zirgu tuvumā pieturējis, viņš ar mieta galā uzsietu izkapti nocirtis čūsku ķēniņam galvu ar visu kroni un tad jājis projām, cik vien ātri zirgs varējis aulekšot; bet čūskas skrējušas viņam pakaļ, citas pa zemi, saritinājušās kā ripas citas pa gaisu, kā ugunīgi valgu gabali. Ka čūskas viņu panāks kaut gan viņa zirgs bijis labs skrējējs - to čūsku ķēniņa kroņa laupītājs jau iepriekšu bija paredzējis un tādēļ tā ierīkojies, ka aizbēgšana izdotos. Kad čūskas bijušas jau gluži tuvu, bēglis ātri nometis kamzoļus uz ceļa, kuŗus tam nolūkam bija apņēmis ap pleciem, un tad aulekšojis uz priekšu.

Čūskas vairs neskrējušas bēglim pakaļ, bet palikušas pie kamzoļiem, laikam domādamas, ka pats viņu ķēniņa nogalinātājs nokritis no zirga muguras. Jātnieks pa tam apjājis Acpuriņam apkārt un no otras puses tuvojies tai vietai, kur bija nocirtis pūķu ķēniņam galvu. Par laimi tur vairs nebijis nevienas čūskas, jo tās laikam strādājušas pie nomestiem kamzoļiem, bet gan nokautais pūķu ķēniņš un viņa galva ar kroni bijuši vēl turpat. Viņš ātri nolēcis no zirga muguras, norāvis nocirstai čūskas galvai zelta kroni, iebāzis to sev azotī, uzlēcis atkal zirgam mugurā un jājis uz māju, bet pa aitu ceļu, lai nesastaptos ar čūskām, kas bija pali kušas uz ceļa pie nomestiem kamzoļiem. Vēlāk izrādījies, ka čūskas nomestos kamzoļus bija saēdušas smalkās drumstalās un tad no ceļa pazudušas.

Čūsku ķēniņa kroņa nolaupītājs, šo kroni pie sevis nēsādams, zinājis visus noslēpumus un citu cilvēku domas, mācējis visas svešas valodas, sapratis visas kustoņu un putnu valodas, varējis pavēlēt visiem pūķiem sev kalpot un tapis par bagātu un lielu vīru.