Jau senlaikos ļaudis zināja, ka Dzeņu lielajā purvā neizmēvecs, ar sūnam un zāli apaudzis, melns kā nakts, deviņām ugunīrojamā bezdibenī mājo čūsku ķēniņš. Čūsku ķēniņš izskatījās ļoti gām strīpām pār muguru. Bet galvā čūsku ķēniņam zelta vaiņags ar pērlēm un dārgiem akmeņiem, kas saulē mirdzēja neskaitāmās krāsās, Čūsku ķēniņa vaiņags bija daudz dārgāks, nekā vesela ķēniņa valsts. Tāds, kas vaiņagu spētu iemantot, nekad nemirtu, bet dzīvotu mūžīgi un 'būtu gudrs.

Par simtu gadiem reiz čūsku ķēniņš atstāja savu tumšo midzeni un nāca virs zemes saules staros sildīties un citām čūskām padomu dot, lai tās ar cilvēkiem nemitēdamās ved kaŗu.

Zelta vaiņags ar savu burvja spēku gan dažu vilināja; bet neviens nekad neiedrošinājās čūsku ķēniņam tuvoties; jo zināja, ka viņa acu skatienam tāds brīnuma spēks, ko tas uzskata, acumirklī jāmirst.

Reiz Zagadu ciema ļaudis Dzeņu purvā ,izdzirda briesmīgu šņāškanu un spiegšanu un tūliņ saprata, ka čūsku ķēniņš pēc simtu gadiem iznācis dienas gaismā. Viss lielais purvs ņudzēja un mudžēja no tūkstošu tūkstošām čūskām, kas no visām malām bija sapulcējušās Dzeņu purvā čūsku ķēniņu sagaidīt atnākam. Ļaudis bija ļoti izmisuši, ka čūsku ķēniņš padarīs viņiem ko ļaunu. Vēsts par čūsku ķēniņa parādīšanos drīzi vien izpaudās visā apgabalā un jau trešā dienā pie Dzeņu purva atjāja daiļš jauneklis baltā zirgā ar kailu zobenu rokā. Jauneklis bija svešs, bija jājis caur triju ķēniņu zemēm, lai tikai iemantotu čūsku ķēniņa vaiņagu. Zagadu ciema ļaudis dzirdēdami, kas jauneklim nodomā, viņu gauži lūdza čūskas mierā likt; bet jauneklis nebija atrunājams. Kā zibens viņš iešāvās ar balto zirgu purvā, zobenu augstu gaisā turēdams. Bija pati pusdiena un čūskas gulēja saritinājušās saulē. Jātnieks laimīgi sasniedza cini, uz kā pats čūsku ķēniņš snauda, un apkārt viņam gulēja saritinājušās daudz tūkstošu citu čūsku. Ātri zobens gaisā nospīdēja un čūsku ķēniņa vaiņags ar vienu cirtienu bija nocirsts, iekām čūsku ķēniņš jātnieku spēja ar savu skatienu apburt. Čūsku ķēniņa vaiņagu zobena galā uzdūris,

viņš steidzās projām; bet čūskas tam metās virsū no visām pusēm. Jauneklis cirta ar zobenu čūskām, ko tikai jaudaja; bet cērtot čūsku ķēniņa vaiņags no zobena gala nokrita zemē. Čūskas, vaiņagu atdabūjušas, bija apmierinātas un aiznesa vaiņagu čūsku ķēniņam atpakaļ un to tam uzlika galvā.

Jauneklis gan domāja laimīgi no čūsku vidus laukā ticis, kad čūskas, ķēniņa uzmudinātas, sāka tam pakaļ dzīties. Čūskas, uz vēdera lienot, nevarēdamas jaunekļa panākt, sametās ritenī un, astes zobos iekodušas, lielā ātrumā devās jauneklim pakaļ. Gan jaunekļa zirgs skrēja kā zibens, bet čūsku riteņi nāca arvien tuvāk. Ļaudis, redzēdami jaunekli tādās briesmās, ātri sakrāva lielu sārtu čūskām ceļā un to aizdedzināja; bet čūskas pārlēc par sārtu pāri. Jau čūskas bija jātniekam gluži klāt, jau sāka tīties zirgam ap kājām. Jauneklis, redzēdams, ka jāšus nevar glābties, nolēca no zirga un devās kājām skriet, ko jaudāja. Čūskas pa tam aprija zirgu, tā ka tikai kauli vien atlikās. Arī jauneklis nebūtu izmucis čūskam, ja tuvumā nebūtu pagrabs ar dzelzu durvim. Viņš tik ko paspēja tur iesprukt un durvis aizšaut, tad čūskas kā riteņi viena pēc otras atsitās pret durvim. Viņas mēģināja caur durvim vai mūri cauri tikt, bet siena bija biezas un durvis cietas. Trīs dienas čūskas krimta un ložņaja ap pagraba durvim un tad tik aizvilkās projām.