Viens ķēniņš dabūjis zināt, ka viņa valstī vienā purvā atrodoties čūsku ķēniņš ar vaiņagu galvā. Ķēniņš tad pavēlējis tai ceļā uz čūsku purvu uzcelt augstus mūŗus, aiz mūŗiem labi daudz salmu nokraut un pa visu valsti mudīgāko zirgu izmeklēt. Labi, tas padarīts. Nu ķēniņš apjozis zobinu un jājis čaklajā zirgā uz čūsku purvu. Aizjājis - čūskas ar savu ķēniņu sildījušās saulē. Nu uzņēmis čūsku ķēniņa vaiņagu uz zobina galu un steidzies atpakaļ; bet čūskas, to pamanījušas, dzinušās pakaļ. Tad ķēniņš aizdedzinājis salmus un aizmucis aiz mūŗiem - čūskas par uguni un mūŗi nevarējušas tikt. Ķēniņš čūsku ķēniņa vaiņagu iemantodams, palicis ļoti gudrs : zinājis visu - ir to, kas uz priekšu notiks.