Čūsku ķēniņa kronis.

5. A. 672.  Jēkabs Banga Gulbenē. Zin. kom. kr. LP, VII, I, 1264, 3.

Vienreiz viens cilvēks dzīvojis mazā mājiņā un aptraipījis šo mājiņu stipri ar piķi. Šis pats cilvēks arī dabūjis zināt, kur čūskas ar čūsku ķēniņu mājo. Viņš paņēmis baltu zirgu un aizjājis uz turieni ar zobinu. Čūskas tai brīdī gulējušas vienā čupā un pašā virsū gulējis čūsku ķēniņš ar vaiņagu galvā. Tad nocirtis ķēniņam galvu, paķēris vaiņagu un bēdzis. Bet čūskas, saņēmušas astes mutēs, vēlušās kā riteņi pakaļ. Viņš dalēcis pie savas mājiņas, atstājis zirgu laukā un pats iesprucis iekšā. Čūskas sākušas nīst uz mājiņu, bet saule piķi bijusi izkausējusi: visas čūskas pielipušas, ka nekur aiztikt. Tā viņš iemantojis vaiņagu, bet zirgs gan no čūskām bijis apēsts.