Reiz purva tīrītāji uzgājuši purvā uz ciņa palielu čūsku, kuŗai bijis neliels, bet ļoti košs kronītis galvā. Viens vecākais strādnieks teicis, ka tā būšot čūsku ķēniņiene un, kā šis no veciem ļaudim dzirdējis, tad tam, kas to kroni iemantojot, esot iespējams darīt visādas brīnuma lietas. Tomēr čūskai kroni noņemt neesat viegla lieta: čūskas dzenoties briesmīgi pakaļ. Daudzi gan esot izmēģinājuši to iegūt, bet retu retiem tas izdodoties, nekrītot čūskām par upuri.

Strādnieku starpā atradies arī kāds drošs, stiprs, jauns cilvēks, tas apņēmies mēģināt savu laimi. Netālu no purva bijis mazs siena šķūnītis, tur visi nosprieduši no čūskām paslēpties. Lai čūskas neielauztos tik viegli šķūnītī, tad notraipījuši šķūnīša sienas un jumtu visu ar biezu kārtu darvas. Kad tas bijis padarīts, citi strādnieiki jau iepriekš paslēpušies šķūnītī; tikai kroņa ņēmējs vien paņēmis zirgu un jājis pie čūsku ķēniņienes. Čūsku ķēniņienei kroni noņēmis, ātri lēcis zirgam mugurā un aulekšojis uz šķūnīti. Kā ticis turp, tā arī čūskas - diezzin kur cēlušās, kur ne - neskaitāmiem bariem dzinušās pakaļ: citas skrējušas pa gaisu, citas atkal, savijušās kā ratu ritenis, kūleņu kūleņiem drāzušās tam pakaļ. Čūskas sākušas rāpties pa šķūņa sienām un paspārnēm, bet darvas dēļ nevarējušas nekur daudz parāpties. Purva tīrītāji uzturējušies vairākas dienas šķūnītī, jo neviens nedrīkstējis iziet laukā. Pēdīgi, kad pēc kādām dienām izgājuši, tad ieraudzījuši, ka viss šķūnītis bijis aplipis ar melnām čūskām: citas vēl bijušas pusdzīvas, citas saules karstumā un darvā nobeigušās. Kroņa noņēmējs tiešām bijis laimīgs un spējis pastrādāt daudz ko brīnišķīgu. Viņš no tā brīža dzīvojis pilnībā, bet neaizmirsis arī savus citkārtējus darba biedrus.