Liels čūsku pulks gulējis riņķī un riņka vidū pats čūsku ķēniņš ar vaiņagu galvā. Tad viens braucējs piebēris vezumu smilšu, piekrāvis vezumu salmu, atņēmis čūsku ķēniņam vaiņagu un mucis. Čūskas dzinušās pakaļ. Bet šis bārstījis no vezuma smiltis, dedzinājis salmus - čūskas pa smiltim nevarējušas parāpties um ugunij cauri tikt - izmucis. Aiznesis dārgo vaiņagu savam valdniekam, tas atdevis šim savu meitu par sievu. Labi. Bet kāzu rītā no pasienas izlīdusi čūska, iedzēlusi brūtgānam kaklā un brūtgāns nomiris.