Viens vīrs lielā mežā apmaldījies. Samaldījies trīs dienas, jau badā piekusis - te tuvumā izdzirdējis palīgā saucam. Aiz skrējis turp, ieraudzājis upes malā veceni līdz kaklam ūdenī : lai palīdzot izpestīties, jo viņa, pār upi iedama, saknēs esot tā sapinusies, ka viena pati nevarot laukā tikt. Vīrs izvilcis zobinu no makstes, pārcirtis saknes - vecene izrāpusies laukā un aicinājusi, lai nākot viņai līdz. Gājis. Vadājusi, vadājusi - pēdīgi aizvedusi pie lielas mājas, kur iznākuši četri mērkaķi pretim un ieveduši vīru ar veceni lielā istabā. Iekšā vecene lūgusi vīru piesēst, kamēr viņa pagādāšot ēst. Labi. Pēc maza laiciņa ēdiens bijis gatavs, četri mērkaķi salikuši uz galda un skubinājuši vīru, lai ēdot. Izsalcis labi bijis un ēdis arī pilnu azaidu. Paēdis, aplūkojis māju tuvāki un ieraudzījis dažādas kustoņus, kas tāpat kā cilvēki izturējušies; otrā istabā ieraudzījis atkal skapjos dažādus rīkus un cilvēku drēbes un nu nopratis, ka pie raganas ienācis.

Pēc trim dienam vecene vīram iedevusi sarkanu lakatu ar septiņiem baltiem krustiem, noteikdama, lai ejot ar lakatu uz to pašu upi, kur satikušies upes malā, lai lakatu izklājot un pats lai tuvumā paslēpjoties, tad čūsku ķēniņiene nākšot uz upi peldēt un nolikšot savu vaiņagu uz lakatu; lai tad paņemot lakatu ar vaiņagu un lai dodoties šim mērkaķim, kas tagad tepat blakus stāvot, pakaļ, jo čūska gribēšot šos panākt, bet lai steidzoties, citādi abiem jāmirstot. Par algu, ja to izdiarišot, vecene vēl apsolījusi vīram tikdaudz naudas, ka visu mūžu pārtikt. Labi. Vīrs ar mērkaķi nu steigušies uz upi. Ceļā mērkaķis ņēmies stāstīt, kas šis čūsku ķēniņienes vaiņags par tādu esot: ja vaiņagu dabūjot rokā un viņa žuburus paberzējot, tad tūliņ atskrienot tāds gars un pievācot visu, ko vien tīkojot. Labi. Nu noklājis lakatu un paši turpat paslēpušies krūmos. Pēc maza brītiņa gadījusies liela, balta čūska ar septiņžuburu zelta vaiņagu galvā, nolikusi vaiņagu uz lakatu un pati iepeldejusi upē. Nu vīrs trim lēcieniem bijis lakatam klāt, paķēris to ar visu vaiņagu un steidzies mērkaķim pakaļ. Bet čūska šņākdama dzinusies abiem pakaļ. Mērkaķis redzēdams, ka izbēgt neiespējams, izrāvis vaiņagu vīram no rokam paberzējis žuburus - te viens vecis ar gaŗu sirmu bārdu klāt: ko vēloties? Mērkaķis atteicis, lai šos abus aiznesot uz Vāczemi! Tūliņ vecais sagrābis abus un nesis pa gaisu projam. Čūska gan izlēkusies pakaļ, bet nevarēdama tik augstu palēkt, atkritusi atpakaļ un pazudusi zemē. No tā laika čūsku ķēniņiene zemes virsū vairs nerādoties. Vīrs ar čūsku ķēniņienes vaiņagu varējis no sirmā vīra septiņas vajadzības prasīt un izdabūt; bet kā esot prasījis astoto - čūsku vaiņags izzudis no rokām.