Vairāk vīri bijuši izgājuši pa nakti piegulā - pļavā meža malā. Še viņi sēdējuši ap ugunskuru un nejauši ieraudzījuši uz cinīša gluži baltu čūsku. Viņi uzbrukuši čūskai no visām pusēm un nosituši to. Pēc tam apskatījušies un pazinuši nosisto par čūsku ķēniņu, jo uz galvas bijis savāds, spoži vizošs kronis. Nedzīvo ķēniņu nolikuši nelielā gabalā no ugunskura uz nolauzta bērziņa stumbura. Īsi pēc tam stumburam liels bars dažādu čūsku tuvojies un katrai bijis mutē sudraba naudas gabals. Čūskas viena pēc otras piegājušas pie stumbura, piestiprinādamas atnestos naudas gabalus pie mizas, tā ka beigās iznākusi gara naudas gabalu virkne, kas sniegusies līdz stumbura galam. Viena čūska uzrāpusies pa pagatavoto sudraba ceļu un nonesusi nedzīvo ķēniņu zemē. Pēc tam trejdeviņas čūskas nostājušās viena otrai cieši blakus, paņēmušas ķēniņu par muguru un devušās projām savu citu biedreņu pavadītas. Drīzi viss bars nozudis meža biezienā. Naudas gabalus, kas pie stumbura karājušies, pieguļnieki izdalījušies savā starpā - bijis liels skaits naudas.

Čūskas, ja viņu ķēniņš nogalināts, mēdzot arvienu izpirkt tā miesas ar naudu. Bet savā mītnē čūskas beigto ķēniņu atkal atdzīvinot.