Čūskas salasoties nārstu laikos lielos baros jeb čupās, pūļos, un tad šīm čupām virsgalā atrodoties čūsku ķēniņš. Tā viens ģenerālis, čūsku ķēniņa vaiņagu iemantojis, varējis pat nokautus dzīvniekus atdzīvināt. Ķēniņš, to neticēdams, pavēlējis savu sunīti sakapāt, lai ģenerālis to atdzīvinātu. Generālis kā pielicis čūsku ķēniņa vaiņagu drusciņ pie sakapatiem suņa gabaliem, gabali saauguši un sunītis atdzīvojies.

P i e z ī m e. Viens ceļinieks, pa celu iedams, nocirtis čūsku ķēniņam galvu, izvārījis kroni un tad, šķidrumu baudījis, palicis visuzinātājs: varējis pateikt cita domas, noslēpumus, varējis arī lietu un aukas nogriezt.

L. P. Gulbenē.