Viens pavārs, čūsku ķēniņa vaiņagu vārīdams, iemērcējis virumā kreisās rokas mazo pirkstiņu un uzpilinājis uz mēles tūdal visu nākamību zinājis. Bet kungs strēbis virumu vēlāk, nezinājis nekā, un tādēļ neticējis, ka šitāds virums jel maz ko varot līdzēt. Reiz kungs ar pavāru braucis pār tiltu, pavārs jau viņpus tilta teicis: zirgs lauzīšot kāju. Kungs smējies: ,;Blēņas!" Bet zirgs uz tilta tiešām pārlauzis kāju. Nu kungs atjēdzies, ka pavārs, čūsku virumu vārīdams, būs pirmais no viruma pabaudījis. Kā viņš zin nākamas lietas? Un dusmās tūliņ aiztrencis pavāru projām.

P i e z ī m e. Cits turpat Gulbenē vēl atstāstījis, ka pavārs esot nomiris, virumu ēzdams; cits atkal - pavārs esot sapratis, ko putni dziedājuši, un zinājis ari nākamas lietas pasludināt. L. P.