Reiz kādam vīram izdevies čūsku ķēniņam kroni noraut. Viņš uzlecis zirgā un ar vaiņagu nokās sācis bēgt, bet čūskas dzinušās pakaļ. Zirgs nu skrējis; cik vien jaudājis. Vaiņags laistījies skaistās krāsās, bet čūskas bijušas jau turpat zirgam pie pakaviem. Pēkšņi vīram nokritis mētelis. Čūskas tam uzklupušas un sakapājušas smalkās drumstalās. Vīrs jutis, ka zirgs sāk gurt, izbēgt vairs nevarēs, un nometis vaiņagu. Čūskas apskrējušas ap ķēniņa kroni un atstājušas vīru mierā.

Citi turpreti stāsta; ka vīrs redzējis gan, kas notiek ar mēteli, bet iecirtis zirgam un devies tālāk. Māja vairs nebijusi tālu, bet zirgs ar tikko turējies uz kājām. Beigās viņš sasniedzis māju un ieslēdzies, bet čūskas aptinušās visapkārt mājai un meklējušas, kā ietikt. Nekur neviena caurumiņa nav atradušas. No ārpuses māja izskatījusies kā milzīgs čūsku pūlis. Beidzot čūskas izkrimtušas caurumu, jeb ielīdušas pa pelu alu, nožņaugušas vīru un paņēmušas kroni. Citi stāsta, ka čūskas dzīvojušas ap māju, kamēr vīrs nomiris badā.