Baltā čūska vecos laikos pareģoņiem pakalpojusi. Vajadzējis tikai balto čūsku apēst un tūliņ varējis visu pareģot. Reiz šāda čūsku viens kungs noķēris:. Viņš iemetis to katliņā, uzlicis vāku un atdevis pavāram, lai izvāra azaidu, cieši piekodinādams iekšā neskatīties katliņā. Labi. Pavārs izvārījis azaidu. Kungs paēdis un domājis lielas lietas pareģot. Viņš pavēlējis zirgus aizjūgt un aizbraucis ar kučieri. Braucis, braucis - piepēši ieraudzījis vienā kokā žagatu tupam un žadzinam. Kungs pavaicājis žagatai: "Ko tu teici?"

Žagata atbildējusi: "Teicu, ka kungs pārbrauks mājā bez kučiera."

Pabraucis atkal tālāk, redzējis citā kokā vārnu tupam un ķērcam. Kungs vaicājis vārnai: "Ko tu teici?"

Vārna saka: "Teicu, ka zem tās priedes nauda guļ."

Nu kungs izvaicājis vēl vairāk vārnai un ievācis itin skaidras ziņas. Bet tad kungs pārdomājis: "Es taču apēdu balto čūsku, bet pareģot tomēr nespēju."

Bet viņa kučieris visu bija nopratis. Tas apturējis zirgu un parunājis, lai palaižot viņu mežā sevis pēc. Labi. Kungs gaida, gaida, bet kučieris nenāk nekā atpakaļ. Bija aizgājis prom, ka ne pēdas vairs saost. Kungs tikai vēlāk dabūjis zināt, ka viņam iepriekš pasludināto naudu jau kučieris no priedes apakšas izracis un nozudis. Kungs gan aplam dusmojies, bet nekā darīt.

P i e z ī m e. Baltā čūska esot ļoti reti atrodama. Viņa izskatoties kā balta bante, un, līdz ko cilvēks ieraugot, tūļiņ pāzūdot zemē. Ja šo čūsku varot nokert, tad viņā jāapēd; tad varot visu paredzēt un zināt, kas nākotnē būs. Viens kungs reiz noķēris balto čūsku un iedevis pavāram, lai iztaisa, bet aizliedzis ēst. Pavārs drusciņ vien pasmeķējis un visu zinājis; bet kungs apēdis visu un nav varējis neko paredzēt. A. Kleinbergs, Raunā.