Baltā čūska.

2. A. 673. M. Ārons Bērzaunē. LP, V, 83 (18).

Reiz kāds kungs saķēra sarkano čūsku, sagrieza gabaliņos, ielika katliņā, pārsēja drēbi un lika pavāram vārīt, noteikdams, lai no Dieva puses neskatoties, kas tur iekšā. Pavārs vāra, vāra nu tu brīnumi - taču jāpaskatās. Atraisa drēbi : trīs, četri tādi glumi gabaliņi. Ā! zutis, kas? Jāpasmeķē pa sālij. Nosmeķē: nē, nesmeķē pēc zuša. Bet kas nu ir? Pa brītiņam pavārs mana: viņam visa pasaule tāda savāda un pašam jābrīnās, kur piepēši tik gudrs ticis, jo zin itin skaidri pateikt, kas rītu, parītu notiks. Tomēr citiem neko vēl neiapauž, nodomādams : vai mana gudrība tikai nebūs tukši sapņi vien? Bet nekā - atnāk rītdiena: viss patiesi notiekas uz mata, kā vakar paredzējis. Labi, pavārs vīrā.

Bet kungs, čūskas putru saēdies, nevar nobrīnoties, kāpēc šoreiz nelīdzējis: nespēj un nespēj nākamas lietas paredzēt. Bet are, kur tad nu paredzēs, kad pavārs labumu pirmais nokrējis?

Tā nu paliek. Te vienu dienu kungs taisās aizbraukt tādu gabalu. Bet pavārs ne dzirdēt no tam: lai nebraucot, lai nebraucot! Ja braukšot, labi nebūšot: zirgs nositīšoties un pats pārlauzīšot stilbu.

"Ē! ko niekus! tu arī ko zini," kungs atsaka un aizbrauc. Kas ir? Ne cik tālu gadās kalns un no kalna braucot zirgs sabīstas un tā grāvī iekšā um nost kā muša. Klupdams pats nosities. Bet kungs arī nevar ne no vietas: krizdams pārlauzis stilbu.