Agrāki cilvēki varēši saprast putnu valodu, ja viņi ēduši baltās čūskas gaļu. Reiz nu ar vienc lielckungs saķēris balto čūsku un licis pavāram, lai čūsku izvārot tā, ka no poda netiekot nemaz ar suta laukā un šim neesot brīvu ne skripatiņas pašam pasmeķēt. Pēc stundas šis pats nākšot podam pakaļā. Pavārs vārīš čūsku. Pagāsi pusstunda un pavāram iekārējies pasmeķēt, kāds gan tas svešādīgais ēdienc būs, laikam tam gan vaigot būt varēn gardam, ka lielckungs šim tik stingri noliedzis smeķēt. Nu pavārs ar vis ilgi nelauzīš galvas, nocēlis podam vāku un drusku pasmeķēš. Bet ka pavārs bīš nosmeķēš, ta kā pa brīnumu uzreiz sapratis putnu valodu.

Pagāsi stunda un lielckungs nācis pēc poda. Šis nu ēdis ēdis, bet nekādas jēgas! Kā nesaprot, tā nesaprot putna valodas.

Pagāš tāds laicīc un lielckungs taisījies braukt pie otra lielkunga, jo šis bīš sarīkoš lielas viesības. Tam mūsu lielkungam bīš varēn ieslavēc pavārs un tas otris lielckungs, kas tās viesības rīkoš, lūdzis mūsu lielkungu, lei ņemot savu pavāru līdz, jo šis gribot visu pa godam rīkot. Nu visi trīs, lielckungs, pavārs un kučērs, braukuši pie otra lielkunga. Braukuši, braukuši un lielckungs ieklausījies, ka ceļmalā žvadzina žagata. Šis nu pats pie sevis nosacīš: "Nez', ko gan tā žagata žvadzina?"

Nu pavārs uzreiz sacīš, jo viņč jau sapratis putnu valodu: "Žagata jau saka, lei nebraucot tik droši. Tiltam esot ielūzis grods un kā braukšot, zirgs kāju pārlauzīšot."

Bet lielckungs neticēš un sacīš kučēram, lei braucot tik vēl ātrāki. Kā braukuši pār tiltīnu, tā zirgs, iegrūdis kāju grodu starpā un kāja pušu!

Nu lielckungs uzreiz sapratis, ka pavārs zina putnu valodu un ka šis ir ēdis no baltās čūskas, lei gan šim bīš aizliegts ēst. Nu lielckungs pārskaities, ka pavārs šo piešmaucis, un ņēmis un aiztriecis pavāru pa ratu.