Reiz dzīvoja viens ļoti gudrs ķēniņš, kas prata visu putnu valodas. Neviens nevarēja izprast, kur viņš tās gudrības smēlies.

Te kādu drenu, kad ķēniņš bija aizbraucis uz kādām viesībām, viņa uzticamais sulainis iegājis viņa darba istabā, kur uz galda ieraudzījis bļodu ar lielu atslēgu aizslēgu, bet atslēgu ķē niņš bija atstājis uz galda blakus bļodai.

Ziņkārības mocīts, sulainis atslēdzis bļodu un ieraudzījis tur izvārītu lielu baltu čūsku. Nu sulainis nopratis, ka te vajag būt kautkam sakarā ar ķēniņa gudrībām, un viņam radusies ziņkārība kādu gabaliņu noēst.

Tikko viņš apēdis mazu gabaliņu, te uzreizi viņš izdzird, ka aiz loga kas runā un paskatoties ierauga divus putnus sarunājamies. Un nu viņš patiesi zināja, kādēļ ķēniņš ir tik gudrs. Reiz ķēniņš pazaudējis ļoti dārgu gredzenu. Kas to gredzenu atradīšot, tam ķēniņš solījis daudz naudas.

Kādu dienu viņa sulainim bija jāiet gar dīķi, te uzreiz tas izdzird, ka viena pīle saka otrai : "Man kaut kas ļoti smags ir kuzmā, es būšu laikam aiz pārskatīšanās norījusi ķēniņa gredzenu!" Sulainis tūlīt noķēris pīli, nokāvis to un tiešām viņas kuzmā bijis dārgais ķēniņa gredzens.

Ķēniņš no lieliem priekiem, savam sulainim dāvinājis daudz naudas, un nu tas varējis dzīvot kā bagāts vīrs.