Reiz viens kalps novērojis, ka viņa kungs katrā ēdiena laikā liek viņam ienest vienu apsegtu podu. Viņš ļoti gribēja zināt, kas tai podā ir, bet tur bija stingri aizliegts skatīties. Vienureiz viņš nevarēja taču nociesties, pacēla podam lupatu un paskatījās. Viņš nu tur ieraudzīja vienu desas līkumu. Kalps vienu gabalu nokoda un apēda un apsedza atkal, kā bijis.

Tai laikā bija ķēniņa meitai no loga nozudis laulības gredzens. Nu bija izziņots: kas to atradīs, tas dabūs lielu atalgojumu.

Tā tam kalpam gadījās iet gar pili gaŗām un viņš dzirdēja, ka pīles sarunājas. Viņš bija apēdis to desu, un kas to bija ēdis, kas tūliņ saprata putnu valodu. Viena pīle teica: "Kā es paēdu pie ķēniņa meitas loga!"

Bet otra teica: "Man tā spiež tas ķēniņa meitas gredzens kuzmā. Viņš bija pa logu izkritis, un es to apēdu līdz ar barību, ai, ai, ai!"

Tiklīdz pīle to izteica, tad kalps to sagrāba un nokāva. Viņš izņēma to gredzenu un nonesa ķēniņa meitai. Ķēniņa meita nu bija ļoti priecīga, un atalgoja kalpu ar daudz naudas. Nu vairs kalps nekalpoja kungam, bet nopirka sev mazu mājiņu, un tagad pie viņa nāca citi kalpot. Viņš nu saprata visu putnu valodu un darīja visādas brīnuma lietas.