Viens kungs reiz dabūjis baltu čūsku un licis to pavāram tā izvārīt, ka no katla nemaz garaiņi neiet laukā. Aizliedzis arī pašam nosmeķēt. Pavārs tomēr bijis ļoti ziņkārīgs un pacēlis katla vāku, tā kā nāsis un mute pieskrējuši ar garaiņiem. Tad aiznesis savu vārījumu kungam, kas nu izstrēbis visu zupu.

Vēlāku kungs licis kučēram zirgus jūgt ko izbraukt, bet pavārs pasacījis kučēram, ka viņiem braucot rati salūzīšot. Kad nu rati arī patiešām salūzuši, tad kučērs teicis, ka pavārs jau esot sacījis, ka tā notikšot. Nu kungs sapratis, ka pavārs būšot vārījumu pasmeķējis, kādēļ viņš varot nākamas lietas paredzēt. Kungs nu kādreiz pielīdis gulošam pavāram klāt, iegriezis tam kreisās rokas mazā pirkstiņā un nolaizījis asinis. No tā laika pavārs vairs nav varējis paredzēt.