Senos laikos viens vīrs noskatījies, ka Mārtiņa dienā lācis ēdis kādu zāli un aizgājis. Viņš arī piegājis pie tās vietas, norāvis tās zāles stulmu un apēdis. Tad viņš aizgājis atkal uz māju, kur citi ēduši kāpostus ar gaļu un saukuši šo arī ēst. Šis atbildējis, ka negriboties, aizgājis tūliņ gulēt un nogulējis līdz kāpostu Māŗas (25. marta) rītam. Tad piecēlies un prasījis vakarējo kāpostu, jo domājis, ka būtu tikai vienu nakti nogulējis.

P i e z ī m e. Tādu pašu pasaku esmu āri Raunā dzirdējis. P. Š.