Agrākos laikos, kad tuvojusies ziema, lāči taisījuši no koka lapām bumbu. Šo bumbu, priekš līšanas migā uz ziemas guļu, viņi metuši gaisā. Ja bumba zemē krītot saplīsusi, tad tanī ziemā lāča miegu iztraucēs, vai pat viņu nonāvēs, Ja bumba, zemē krītot, nesaplīsusi, tad viņš ziemu varēs gulēt mierīgs. Pēc šāda mēģinājuma lāči bumbu apēduši. Tad viņi aizmiguši ziemas miegā un atmodušies tikai pirmajā pavasara dienā.

Kāds cilvēks šo zinājis un nozadzis lāčam bumbu. Bumba bijusi maza. Cilvēks to dzīvu norijis. Viņam uznācis miegs un tas palīdis zem laivas druscīt pagulēt un tūlīt arī iemidzis. Atmodies tikai pavasarī. Pārgājis mājā un prasījis, lai dodot vakardienas kāpostus, jo tanī dienā, kad viņš aizmidzis, 'bijuši vārīti kāposti. Mājenieki viņam izstāstījuši, ka viņš neesot bijis mājā visu ziemu. Drīzi šo dabūjuši zināt kaimiņi un viņu nemaz savādāk nesaukuši kā par lāci. Šī palama viņam palikusi visu mūžu.