Bija rudens un rijā jau kūla labību. Saimniece brokastim izvārījusi biezu putru, sūtīja puisi uz riju, lai saucot kūlējus ēst. Puisis iet un ierauga, ka pie rijas uz aploka liels pulks bezdelīgu nolaidies. Visas bezdelīgas sūc rasu no rasu podiņiem (alchemilla vulgaris). Puisis brīnās, ka bezdelīgas sūc rasu, un domā: "Paga, paga, raudzīšu es arī."

Viņš nometās ceļos un sāka arī dzert rasu. Uzcēlies viņš sajuta uzreizi tādu gurdenumu, ka nevarēja vairs ne līdz piedarbam nokļūt, bet nolikās turpat uz garkūļiem un aizmiga. Pēc viņš aizvēlās pavisam aiz garkūļiem un nogulēja visu ziemu.

Pa tam bija atkal pavasaris atnācis un arī bezdelīgas sāka atpakaļ nākt. Viņas nolaidās atkal uz tā paša aploka, kur rudenī bija rasu dzērušas, un sāka čivināt. No tā arī puisis uzmodās, devās atkal uz istabu un prasīja tikai saimniecei: "E, saimniece, kur tā biezputra, kuru šorīt izvārījāt?"