Vēlā rudenī iet viens saimnieks pa mežu, ierauga tādus savādus putniņus pumpurus ēdam. Viņš domā: "Kas tie par tāliem maziem putniņiem varētu būt, kas pumpurus ēd?"

Tā viņš tāpat darbodamies, paņems arī pāris pumpuru no putniņu koka, iebāzīs mutē. Pakošļā - nekas, pumpurs vien ir. Bet nu šim uznāk tik salds miegs, tik salds miegs, ka nekur šauties. Neko darīt, ielicies turpat žagaru čupas galotnēs nosnausties. Bet ko domāt? Kā iemidzis, sagulējis visu ziemu, tādu miegu putniņi uzlaiduši. Pavasarī atmodies, nemaz nezinājis, ka tik ilgi būtu sagulējis; ēst gan gribējies aplam dikti. Pārgājis mājā - tūliņ pirmais vārds, lai ātri, ātri dodot tos pašus vakarējos kāpostus iestrēbties. Bet sieva un visi mājinieki brīnās, brīnās, kur zudušais sabijis, kur atkal gadījies. Esot izmeklējušies pa malu malām, pa puspasauli.