Zalši, rudenī alā līzdami, ieņemot tādu zālīti mutē un tad tūdaļ aizmiegot līdz pavasarim.

Reiz viens puisis, pusdienā nākdams, ieraudzījis, ka zalši tādu zāli ņemot mutē. Viņš nekā ļauna nedomājis, arī ieņēmis tādu zāli mutē un gājis mājā. Aizgājis līdz rijai - tā nākot miegs, tā nākot miegs. Un tur bijuši gaŗkūļu salmi. Viņš domājis: "Kamēr izvārīs pusdienu, tāmēr aizlīdīšu aiz garkūļu salmiem un drusku pasnaudīšu."

Labi, aizlīdis. Bet kas ir? Ļaudis sāk brīnīties, kur puisis nogrimis. Pusdienā nepā(r)nāk, vakarā nepā(r)nāk - pazudis kā miegā!

Te pavasarī, siltā saulītē, arī tā uz pusdienu, šis uzmodies un nevar saprast: bišķi tik(ai) tā palaidies uz salmiem un tā nosalis, tā nosalis un nogribējies ēst, ka nekur šauties. Pā(r)nāk mājā ļaudis nu brīnās un stebīs: ku(r) šis tik ilgi bijis? Ka(d) nu šis sācis teikt: bišķi uz salmiem atlaidies, nejauki nosalis, ēst nogribējies, tad sapratuši, ka visu ziemu pie rijas būs gulējis.