Dzeivuoja vīnā cīmā zemnīceņš, sauca jū vuordā Jākubs. Jam beja sīva un treis mozi bārni. Vīnu reizi krysta paaugstynuošanas dīnā Jākubs nūguojis uz baznīcu, palyudze Dīvu un, atguojis uz muojom, nūguoja otkon uz mežu sēntines pameklēt kaut kur ap kryumeņim. Tai staiguodams pa mežu, jis īrauga daudz čyusku un dūmoj : "Īšu paskateišūs, kur ta juos ruopoj."

Jākubs īt un redz: čyuskas salīn vīnā vacā žogaru čoponā. Jis atsastuoja uz žogoru, suoka šyupuotīs un īkryta ļūti dziļā dūbē. Dūbes dybynā beja lela muoja. Pa vydu muojas stuov zalta trons, a uz trona guļ ļūti lela čyuska, sazagrīzuse gradzynā. Nu čyuskas kreisuos acis izīt lels spūdrums. Vysa muojas greida beja puorkluota ar čyuskom. Jākubs gribēja bēgt atpakaļ, bet tymā pašā laikā papyute lels vējs un aizruovja muojas durovas. Beidamīs Jākubs nūguoja un atsasēdās vīnā muojas styureitē. Sādādams jis redz, ka vysas čyuskas laiza vīnu lelu boltu akmeni. Jis ari pīleika pi akmiņa un suoka jū laizēt. Tyuleņ jis pamanēja sevī jaunu spāku un jam nagribējuos vairs ni ēst ni dzert. Tagan Jākubs suoka ari saprast, kū čyuskas runoj. Čyuskas nūvede jū leidz tronam, a jis, nūjēmis capuri, zami-zami pasaklanēja.

Tad čyuskas nūvede Jākubu atkon uz juo styureiti, kur jis nūdzeivuoja vysu zīmu kūpā ar čyuskom. Izdzierdūt pyrmū pārkyuni, čyuskas palyka dzeivuokas un suoka lasētīs pulceņūs. Suoka pyust vējs, atruovja uora durovas un čyuskas ar Jākubu izguoja otkon Dīva pasaulī.

Kad Jākubs atguoja muojā, sīva ar bārnim beja ļūti prīcīgi, radzādami jū dzeivu un vasalu. Jī dūmuoja, ka jis jau rudeni beja nūmiris un atdevis dvēseli Dīvam.

P i e z ī m e. Pasaka ir stipri saīsināta, atmetot daudz gluži lieku sīkumu. Pēc vecu māņu ziņām čūskas krusta pacelšanas dienā (14. septembrī) sanākot apakš zemes vienā vietā pie Čūsku mātes laizot tur kādu baltu akmeni "latyru" (kr. larbypb) un guļot tur, kamēr dzirdot pirmo pērkonu rūcam. Kura čūska paliekot par ziemu virs zemes, to Čūsku māte liekot saraut gabalos. P. Š.