Vīnu reizi senejūs laikūs vīns zemnīks nūbraucja uz mežu pec molkys. Mežā zemnīku aptvēra nakts. Jam beja zirdzeņč pavysam švaks, un jū uz ceļa navarēja nikai izvest. Tūlaik pazacēļa lels vējs un suoka īt snīgs. Zemnīks pavysam nūgaisynuoja ceļi un nikai navar izbraukt. Jis pastatēja zyrgu, a pats nūguoja meklēt ceļa, kab izbraulkt nu meža. Snīgs beja cīši lels, zemmīks zaudēja spāku, pakryta uz vītys un aizmyga, a snīgs jū vysu aputēja.

Zyrgs stuovēja, stuovēja uz vītys - suoka pa mazeņem īt. Guoja jis, guoja un atguoja uz sātu ar vysu vazumu. Sātā zemnīku gaidēja sīva, bet veras, ka zyrgs atguoja vīns pats bez saimnīka. Kū darēt? Jei tyuleņ nūskrēja pi sovu kaimiņu un izstuostēja, kas nūticis. Cīma ļauds tyuleņ sazalasējuos un nuskrēja uz mežu maklātu tū zemnīku. Cik jī tī nameklēja, bet naatroda juo. Tai jī meklēja kotru dīnu vairuok mēnešu, bet kai nav, tai nav. Zemnīka sīva un tai pat vysi kaimiņi jau dūmuoja, ka jū vylki apēdja, un puorstuoja pavysam meklēt.

Vīnu reizi guoja nu cyta cīma zemnīks ar suni mežā. Suns īraudzēja pi ceļa molys, ka nazkas guļ, suoka suns ar kuojom kapacuot snīgu un zam snīga pasaruodīja pars. Zemnīks suoka breinētīs, jis daguoja pazavārtūs, kū taidu atroda juo suns. Veras: tī guļ cylvāks un nu tuo cylvāka īt pars. Zemnīks tyuleņ pazvna tū propalušū veiru. Jis tyuleņ nūskrēja uz tū cīmu un pasacēja juo sīvai. Tyuleņ atbraucja sīva un cīma kaimiņi, īlyka zemnīku rogovūs, apsedzja ar kažūku un atvedja uz sātu. Sātā jī suoka treit tū veiru ar snīgu un mozguot piertī ar korstu yudini. Uz ūtrys dīnys zemnīks palyka dzeivs un vēl tagan dzeivoj laimeigs un vasals.