Vienai mātei bija ļoti slinks dēls, kas neko citu negribēja darīt, ka tikai slinkot. Kad arī viņš kādu reiz māti paklausīja, tad tas notika, kā mēdz teikt, pēc lielas stuidīšanas, un arī tad viņš gāja ar ļoti saskābušu ģīmi.

Tā reizi māte viņu aizstuidīja uz aku pēc ūdens. Kā jau arvienu, tā arī šoreiz viņš bija ļoti saīdzis. Kad bija spaini no akas izstīvējis, tad redzēja viņš tur līdaku iekšā. Līdaka sāka lūgties, lai laižot šo akā atpakaļ, un manīdama, ka ūdens nesējs ļoti slinks, apsolīja viņam dot padomu, ka viņam nemaz ūdens jānes nebūšot, nedz cits kas jādara. Šis arī priecīgs, ka tad tikai varēšot slinkot, solījās to laist atpakaļ. Līdaka teica: "Ja tev kas jādara, tad tikai saki: "Dieva spēks un līdakas padoms," lai tas un tas padarās."

Nu viņš lēja līdaku akā atpakaļ un jau šo pašu reizi vairs ūdeni nenesa, aizgāja tukšā. Kad māte redzēja, ka dēls ūdeni neatnes, tad sāka viņa, pēc ieraduma, to bārt un sunīt par slinko; bet šis tikai apgriezās un sauca: "Dieva spēks un līdakas padoms, lai ūdens atnesas."

Te arī ūdens, viņam par lielu prieku, ar reiz radās istabā. Nu slinkajam ienāca prātā darīt kādu brīnumu, un viņš teica atkal: "Dieva spēks un līdakas padoms, lai krāsns uzceļas uz ragavām, ka es varu braukt."

Te arī krāsns bija uz ragavām, un šis pats iesēdās speltē un laida braukt pa tuvējo muižu. Lielkungam bija viena vienīga meita. Tā bija ļoti skaista, un lielskungs to turēja tikai bēniņos, nelaida nemaz uz lauku, lai tā nenoklīstu no ceļa, netaptu pievilta.

Kad slinkais brauca pa mežu ar krāsni uz ragavām, bez zirga, un turklāt pats, speltē sēdēdams, stabulēja, tad arī lielkunga meita attaisīja logu un skatījās šajos brīnumos. Slinkais, ieraudzījis šo skaisto meitu, un zinādams, kādēļ viņa tur tiek turēta, domāja: pag! pag! un teica: "Dieva spēks un līdakas padoms; lai tai meitai rītā ap šo laiku rodas bērns ; tam bērnam lai ir vienā rokā zelta ābols un otrā rokā zīmīte, ar uzrakstu: Kam tas bērns to ābolu dos, tas būs viņa tēvs."

Kad rītā dienastniece nesa lielkunga meitai pusdienu, tad tā par brīnumu atrada, ka meitai bij bērns. Tā steidzās to lielkungam paziņot, un šis arī ne mazumu brīnījās, jo zēns bija ļoti skaists un turklāt zelta ābols rokā un zīmīte otrā, ar uzrakstu: "Kam tas bērns to ābolu dos, tas būs viņa tēvs."

Kad lielskungs to zīmīti bija izlasījis, tad viņš pavēlēja saviem kalpiem iet un izziņot visā novadā, lai trijās dienās visi vīrieši sanākot pie lielkunga. Jau pirmā dienā bija pulks sanākuši, bet bērns, kas jau kājām staigāja, nedeva nevienam to ābolu. Otrā dienā bija vēl vairāk ļaužu, bet bērns vēl nedeva ābolu nevienam. Trešā dienā ieradās arī slinkais un ierāvās kaktā aiz citiem, jo viņam nebija pat glītu drēbju mugurā. Bērns staigāja, staigāja pa ļaužu vidu un tiklīdz ko slinko ieraudzīja, tad tūliņ skaļā balsī iesaucās: "Tēt, tēt, še ābols!"

Nu lielskungs arī steidzās skatīties, kas tas tāds esot; bet ieraudzījis tādu skrandu lāci, ļoti noskaitās, tā ka pavēlēja tūliņ bērnu līdz ar tēvu un māti ielikt lielā mucā un iegrūst gaŗāmtekošā upē. Pavēle tapa drīzumā izdarīta, un viņi peldēja pa straujo upi uz leju. Jau bija vairāk jūdzes peldējuši, kad uz reiz viņi juta, ka top uzmesti uz cietas zemes. Nu slinkais sauca: "Dieva spēks un līdakas padoms, lai tā muca pārplīst!"

Muca arī pārplīsa un viņi izkāpa uz lielas jūras salas. Sala bija neapdzīvota, gluži tukša. Slinkais sauca atkal Dieva spēku un līdakas padomu un likās apgādāt vispirms uz jūras krasta staltu pili, tad visādu pārtiku un pats sev labākas drēbes veco vietā, kuru dēj vairāk viņš tika mucā likts. Lielkunga meita sāka slinko mīlēt un cienīt, un tā viņi dzīvoja ar savu dēliņu laimīgi, jo viņiem nekas netrūka, pat pulku naudas viņi likās apgādāt no Dieva spēka un līdakas padoma.

Kad kuģinieki, garām braukdami, ieraudzīja uz tukšās salas tagad staltu pili, tad viņi pie salas pieturēja, un daudz ceļotāji sāka slinko, kā salas lielkungu, lūgt, lai šiem arī atļaujot uz salas apmesties, ko arī slinkais labprāt paļāva. Kuģinieki sāka arvien vairāk piemesties un ar saleniekiem tirgoties, kuru par gadiem pieradās liels pulks.

Pēc gadiem desmit iegādājās slinkais pats savu kuģi un pieņēmis kādus kuģiniekus, sēdās ar savu dēlu, kas tagad jau bija brangs zēns, kuģī iekšā un stūrēja taisni uz sievas tēvu. Lai gan upe, kas gar sievas tēva pili garām tecēja, bija liela un kuģošanai derīga, tad tomēr līdz šim vēl tur nebija neviens kuģis braucis.

Kad lielskungs ieraudzīja kuģi nākam un vēl pie viņa pils pieturam, tad viņam bija lielu lielais prieks. Viņš tecēja lepni ģērbtajiem kuģiniekiem pretī un abus, tēvu ar dēlu, lūdza savā pilī iekšā. Uz lielkunga jautāšanu, no kurienes šie braukdami un kas šie tādi esot, slinkais stādījās priekšā par znotu un zēns par meitas dēlu.

Lielskungs negribēja pavisam tam ticēt. Tad viņi stāstīja, ka lielkunga meita arī dzīvojot turpat jūras salā, un uzaicināja lielkungu, lai braucot līdz, tad varēšot pats ar savām acim pārliecināties, ja šos negribot ticēt.

Lielkungam uzlēca prieka stars, kad viņš dzirdēja savu vienīgo bērnu vēl dzīvu esam, jo viņš jau daudzreiz bij nožēlojis, ka to bija licis pazudināt. Kad viņi pie salas piebrauca, tad tecēja lielkunga meita tiem pretī, un savu tēvu ieraudzījusi, ļoti priecājās. Lielskungs no šiem priekiem pie sava vecuma vēl, tā sakot, atspirga un vēl daudreiz apmeklēja savu meitu un šī atkal viņu.