Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Gudrie brāļi

gāja uz mudžu darbos, bet muļķītis gulēja mājā. Vienu dienu gudrie, pārnākdami no muižas, saka tā uz muļķīti: "Diezgan esi gulējis! ej pārnes no upītes ūdeni!"

"Dodiet man spaini, tad iešu!"

"Tu vēl spaini meklēsi! Vai tev nav diezgan vaļas ar sietu pārnest?"

Nekā darīt - muļķītis paņem sietu un tek pēc ūdens. Nu smeļ, nu mocās ilgu laiku - kur nu iesmelsi sietā? Blēņas! Gudrie brāļi, istabas durvīs stāvēdami, smejas par muļķīša ķezu, pie zemes liekdamies. Muļķītim viena maksa: smejaties, cik gribat! Viņš tik mocās: vai tad vienreiz neizdošoties iesmelt? Uz vienu reizi sietā iesmeļas zaļa līdeciņa. Muļķītis paķeŗ līdeciņu un grib kabatā bāzt, bet līdeciņa lūdzas : "Laid mani atpakaļ upītē! Ko mocīsi nabadziņu?"

"Jā, jā!" muļķītis atteic, "ej arī!" un iesviež līdeciņu ūdenī.

Bet tagad līdeciņa, galvu no ūdens pa'bāzusi, saka tā uz muļķīti: "Tev laba sirds, man labs padoms. Ja tev kādreiz kaut 'kas ievajagas, saki tik tos vārdus: "Līdekas padoms - Dieva spēks!" tūliņ viss notiks, ko vien vēlēsies."

,;Paldies, zaļā līdeciņa, par tādu padomu. Nu tad lai iet tūliņ: līdekas padoms - Dieva spēks! Kaut spētu sietā ūdeni pārnest."

Un tūliņ ūdens sietā, cik iesmēlās, tik palika. Pārnes mājā gudriem brāļiem zili brīnumi, kā to izdarījis? Lai sakot!

"Vai re! kā tad es neiztaujāju jūsu gudrības, kādēļ taujājat manas?" muļķītis atsaka un neteic vis.

Tādi vārdi gudriem brāļiem brīnum ieskrien sirdī : viņi pilni

dusmu uzsauc muļķītim: "Ja nesaki, tad prom uz muižu mūsu vietā darbus veikt!"

Muļķītis aiziet uz muižu un noguļas pie krāsns. Uz reizi vagārs iekšā: "Ja esi nācis brāļu vietā strādāt, tad nepūsti pie krāsns! Citi darbinieki aizgāja ledu vest, tie jau ar darbu gabalā. Zini nu viņus panākt citādi sargies!"

"Labi, labi!" muļķītis izceļas, "bet es jau atnācu bez zirga, kā lai ledu vedu?"

"Kam nav zirgu, lai nes pa muguru!"

"Ai, vagār, vai tad nevarētu mazākais kādas pavecas ragus dabūt, vilkšu bez zirga, bet pa muguru grūta lieta."

"Apakš nojuma ir - ņem; bet steidzies, kā citus panāc!"

Muļķītis paņem ragus, saceļ ilksis gaisā, iesēžas ;pats kā kungs un saka: "Līdekas padoms - Dieva spēks! kaut ragus vilktos, kaut ledus krautos!"

Tūliņ ragus aiziet, ka nozib vien, uz ezera pie ledus kaudzēm; ledus šķilas pašas iekraujas ātri ragūs un muļķītis, virsū uzsēzdamies, brauc jau atpakaļ. Citi darbinieki brīnās, mutes atplētuši: kā viņš to varot?

"Vai man vaļas izstāstīt?" muļķītis atmet ar roku un brauc projām. Caur muižu braucot, kunga meita pieskrien pie loga, smejas un smejas par muļķīša braucienu. Vagārs saka: "Ko ķēmojies, vai neredzi, ka kunga meita tevi apsmej?"

Muļķītis atbild: "Kaut Dievs dotu ar līdekas padomu, ar Dieva spēku, tādai dēlu ar zelta ābolu rokā, kas mani apsmej."

Un tūdaļ kunga meitai pietek dēlēns klāt ar zelta ābolu rokā. sacīdams: "Kurš mans tēvs būs, tam došu to ābolu!"

Pats kungs nu par varu grib zināt dabūt, kurš tad būšot tas tēvs. Viņš pats saaicina visus augstmaņus - dēls nesniedz tiem ābolu; viņš saaicina visvisādus ļaudis - dēls nesniedz tiem ābolu; viņš saaicina darbiniekus - dēls tūliņ tek muļķītim pretim ar ābolu, sacīdams: "Tas mans tēvs, tam došu ābolu!"

Kungs briesmīgi dusmīgs, ka tāds plukata viņa meitai par vīru uzbāzies. Viņš liek muļķīti sagrābt, iebāzt mucā un palaist jūrā, lai peld. Bet muļķītis mucā iesakās: "Līdekas padoms Dieva spēks! kaut muca paliktu viņpus jūras par zelta pili un kaut pils spīdētu taisni kunga pilij pretim!"

Tūliņ muca apstājas otrpus jūras un pārplīst; izceļas tai vietā zelta pils. Muļķītis ieiet pilī pasmiedamies. No rīta kungs ierauga savās durvīs lielisku atspīdumu. Paskatās labi: otrpus jūras gaiša pils. Sūta raudzīt, kas tā par pili, kas vienā naktī iegadījusies. Pārnāk atpakaļ: tā esot muļķīša pils tīrā zeltā. Kungs sarauga kara spēku, lai iet ārdīt nost pili! Sanāk kara spēks - muļķītis iesakas: "Līdekas padoms, Dieva spēks! kaut mani naidnieki visi pagalam būtu!"

Tūliņ kara spēks saklūp pie zemes un nevar nekā vairs darīt.

Kungs, tādas briesmas padzirdējis, iet pats ar muļķīti izspriesties. Muļķītis atbild kungam: "Atdod man savu meitu, tad nevienam ļauna nedarīšu!"

Kungs atdod arī, bet tikai ar to norunu, ka muļķītim kara spēks atkal jāatdzīvina.

"Labprāt!" muļķītis atbild, ,;līdekas padoms - Dieva spēks! kaut kara spēks atkal atdzīvinātos!"

Tūliņ kara spēks atdzīvinās un nu kungs atdod savu meitu muļķītim par sievu. Abi dzīvo laimīgi ar visu dēlu.