Vienam tēvam bijuši trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis, Kādā dienā kaimiņi ielūguši tēvu un abus gudros dēlus talkā sienu vest. Arī muļķītis gribējis līdzi iet, bet tēvs un abi brāļi neatļāvuši, teikdami, lai labāk šiem izvārot putru ko ēst, kad atnākšot mājā. Muļķītis arī paklausījis. Tēvs un gudrie dēli aizbraukuši siena talkā. Muļķītis aizgājis uz ezeru putrai ūdeni smelt; bet tiklīdz kā iebāzis spaini āliņģi, iesmēlusies spainī koši zaļa līdaciņa. Muļķītis palicis ļoti priecīgs un teicis: "Nu būs labs virums; izvārīšu un tad pamielošu tēvu un brāļus."

Bet līdaka sākusi runāt, lūgusies gaužam, lai šo jel atstājot dzīvu; tad viss, ko šis vēlēšoties, būšot piepildīties, lai tik sakot: "Ar līdakas palīgu!"

Muļķītis palaidis līdaku vaļā. Negājis mājā, uzsējis ragavām ilksis, iesēdies ragavās un sacījis: "Ar līdakas palīgu ragavas lai iet."

Aizbraucis līdz siena kaudzei, piekrāvis vezumu, uzsēdies uz vezuma un braucis atpakaļ. Ķēniņa meita viņam braukusi pretim, redzēdama, ka ragavas iet bez zirga, viņa pasmējusies, par ko muļķītis sadusmojies un teicis: "Ar līdakas palīgu, kaut šai meitai būtu bērns."

Un tiešām ķēniņa meitai piedzimis bērns. Princesei mājā nobraucot, visi ļoti brīnījušies, ka viņai bērns. Bērns jau bijis 3 gadus vecs. Ķēniņš ļoti vēlējies zināt, kurš ir bērna tēvs. Zīlnieki devuši padomu saaicināt visus pavalstniekus, iedot bērnam ābolu un kuram pavalstniekam bērns došot ābolu, tas būšot viņa tēvs.

Ķēniņš saaicinājis visus pavalstniekus, izsolījis lielu bagātību tam ,kam bērns ābolu iedos. Arī muļķītis aizgājis uz pili un iesēdies kaktā aiz durvim; bērns ar ābolu izgājis visiem cauri, bet nevienam tā nedevis; pēdīgi uzgājis muļķīti un tam iedevis ābolu. Ķēniņš, redzēdams, kāds bērnam tēvs, neizpildījis sava solījuma, bet pavēlējis ielikt muļķīti un savu meitu tukšā mucā un ielaist jūrā. Ķēniņa meita, jūrā ielaista, sākusi gauži raudāt, turpretī muļķītis izturējies gluži mierīgi. Pēdīgi muļķītis iejautājies: "Tu gan varbūt gribētu savu tēvu redzēt?"

Princese atbildējusi: "Laikam gan sava tēva ne mūžam vairs neredzēšu."

Muļķītis sacījis: "Ar līdakas palīgu, lai še ir viena sala un uz tās salas grezna pils."

Un tiešām jūrā izcēlusies sala un uz salas grezna pils. Abi uzkāpuši salā un apmetušies pilī. Ķēniņš otrā rītā ieraudzījis netālu jūrā pili, licis taisīt tiltu uz pili; bet ko par dienu uztaisījuši, tas par nakti ticis noplēsts. Te muļķītis vienu vakaru teicis: "Ar līdakas palīgu lai pa nakti ir uztaisīts tilts ar zelta margām."

Otrā rītā ķēniņš redz, ka starp viņa pili un salu ir uzcelts ļoti grezns tilts ar zelta margām. Brīnīdamies viņš iet uz salu un, pilī iegājis, atrod savu meitu un muļķīti. Nu visi bijuši ļoti laimīgi.