Vienam tēvam bija trīs dēli: viens bija muļķis, tādēļ viņu sauca par muļķa Jānīti. Tēvs viņus sūtīja malku cirst. Reiz visi trīs gāja gar ūdens malu. Te kāda varde lūdzās, lai to ieceļot ūdenī. Tie divi brāļi, kas gāja pa priekšu, neklausīja vardes lūgumu un gāja tālāku; bet muļķa Jānītis iecēla vardi ūdenī. Varde nu izbāza galvu no ūdens un prasīja, ko par to viņš vēloties. , Muļķa Jānītis sacīja: "Kad noiešu mežā un apsēdīšos uz celma, tad lai malka skaldās pati no sevis."

"Tā tev arī notiks," varde atteica, "un ja vēl ko citu vēlies, tad saki: "Ar Dieva laimi, ar ķēkšas palīgu!", tad viss notiks, kā gribēsi,"

Muļķa Jānītis aizgāja mežā, apsēdās uz celma un sacīja: "Ar Dieva laimi, ar ķēkšas palīgu, kaut malka pati skaldītos."

Tā arī bija: malka saskaldījās ātrāki, nekā tie divi brāļi to būtu domājuši.

Nu viņi gāja uz mājām zirgus jūgt; bet Jānītis nosēja ilksnis uz augšu un laida uz mežu. Par nelaimi viņiem bij jābrauc ķēniņa pilij garām; tur princese, galvu pa logu izbāzusi, sacīja: "Kam tad nu muļķa Jānītis brauc bez zirga?"

Mulķa Jānītis par to apskaities un sacījis: "Kaut tev līdz rītam būtu bērns!"

Tā arī noticis. Ķēniņš dabūjis dzirdēt, kas noticis, par to ļoti apskaities. Viņš nu taisījis dzīres un apgādājis tādu bumbu, kas lai tam skrietu virsū, kas esot vainīgais. Tos divus brāļus ķēniņš arī ielūdzis, bet muļķi ne. Jānītis tomēr nogājis līdz un ielīdis krāsnī. Kad nu bumbu laiduši vaļā, tad tā citur nekur neskrējusi, kā uz krāsni, kur nu, protams, atrada muļķa Jānīti.

Ķēniņš nu visus trīs brāļus lika ielikt mucā, bet muļķa Jānītis izspēra dibinu. Ķēniņš nu lika :ietaisīt jaunu dibinu un tā tos ielaida jūrā, - arī ēdienu, dzērienu iedeva līdz. Nu viņi maldījās ilgi pa jūru, līdz muca apstājās pie krasta. Nu Jānītis atminējās savus vārdus un sacīja: "Ar Dieva laimi, ar ķēkšas palīgu, kaut mucai dibins izsprāgtu."

Tūliņ arī dibins izsprāga un viņi izkāpa malā. Nu muļķa Jānītis sacīja : "Ar Dieva laimi, ar ķēkšas palīgu, kaut manim uztaisītos pils no zelta un dimanta!"

Tūliņ arī tāda pils bija viņam gatava. Otrā rītā ķēniņš izgāja pastaigāties un brīnījās, ieraudzīdams jūras salā tādu staltu pili. Otrā naktī Jānītis uztaisīja glāžu tiltu līdz pat ķēniņa pilij. Nu muļķa Jānītis rīkoja dzīres un ielūdza arī ķēniņu. Pēc tam Jānītis precēja ķēniņa meitu un taisīja lielas kāzas. Sēdot pie galda, ēdot, dzerot, Jānītis uzdeva ķēniņam mīklu minēt: "Ko tādam cilvēkam būs darīt, kas trīs dzīvības uz reiz pazudina?"

Ķēniņš atbildēja: "Tādu vajaga likt trakiem ,zirgiem saraustīt!"

Bet Jānītis atbildēja: "Nē, to es jums nevēlu, mīļais sievas tēv!"

Nu ķēniņš saprata, kam tā pils pieder un kādu bargu tiesu viņš pats par sevi bija turējis. Bet muļķa Jānītis dzīvoja laimīgi visu savu mūžu.

P i e z ī m e. Ūdris Jaun-Brenguļos (Brīvzemnieka kr.) uzrakstījis, ka mucu muļķītis ar zivs palīgu pataisījis jūras vidū par salu un uz salas ar zivs palīgu uzcēlis dimanta pili. (LP, VII, II, 24, 4, 3).