Vienam tēvam bijuši trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Reiz visi trīs brāļi gājuši uz mežu malku cirst. Lēkusi varde pār ceļu, lūgdamās, lai kāds iemestu ūdenī. Gudrie brāļi to nav darījuši, bet muļķītis gan. Varde par to labumu tūliņ teikusi: "Nu, muļķīti, kādu labumu lai tev novēlu?"

"Vairāk negribu - kad tik spētu tikdaudz malkas sacirst, cik gudrie brāļi."

"Saki: "Dieva laime, ķēkša palīgs!" tad spēsi!"

Muļķītis tā darījis - tūliņ malka pati sacirtusies. Kad bijis jāved mājā, atkal tāpat teicis un tūliņ bez zirga vezums pavilcies. Bet ķēniņa meita, to redzēdama, apsmējusi muļķīti. Muļķītis dusmās viņai novēlējis dēlu ar zelta ābolu rokā. Bet ķēniņš vēlāk licis muļķīti, savu meitu un to dēlu zelta mucā ielikt un jūrā iesviest. Bet otrpus jūras zelta muca pārsprāgusi un tai vietā gadījusies zelta pils ar glāžu tiltu pār jūru līdz ķēniņa pilij. Ķēniņš aizgājis pa glāžu tiltu zelta pili skatīties un nemaz nezinājis, ka tur jau varētu muļķītis ar viņu meitu būt. Muļķītis labi uzņēmis ķēniņu, ēdinājis zelta traukos un dzirdinājis gardiem dzērieniem. Mielojoties, muļķītis uzdevis ķēniņam atbildēt: ko viņš darītu tādam cilvēkam, kas nejēdzībā pēc trim cilvēku dzīvībām tīkojis?"

"Es tādu saraustītu ar trakiem zirgiem!" ķēniņš izspriedis.

"Labi! tu esi tas; re, kā tu pats sev sodu spriedi!"

Ķēniņš lūdzies, lai piedodot, jo nejēdzībā nezinājis, ko darījis. Muļķītis piedevis un nu dzīvojis ar savu sievas tēvu saderīgi, un ar savu sievu laimīgi lepnajā pilī.