Vienreiz viens bārenītis bija nodots par cūkganu pie niknas, niknas saimnieces. Gatava pūce tā bijusi, ne cilvēks. Bārenītim klājās ļoti nelabi: viņam bija jānogana cūkas un tad vēl jāaptek gandrīz visi sētas soļi ; saimniece ar meitām tikai šā tā nolocījās.

Reiz saimniece saka: "Puika, šodien tu, cūkas ganīdams, izkurināsi pirti!"

"Jā, jā! "

Bet pirts bija tik veca un caura, ka, ja trīs dienas kurināsi, tad kaut cik matīsi siltuma; bet bārenītim - vai gribi, vai negribi - jāizkurina par vienu dienu un, kur nu vēl cūkas vienā gabalā jāskrien atgriezt. Tomēr bārenītis daudz neko neskumst, viņš pārdomā tā: "Ik cūkas atgriezīšu, ik pārsteigšos no lauka krāsnij uzmest un vienu spaini ūdens ienest. Kas zin, līdz vakaram sasteidzu arī."

Iesākumā nekas nekaitēja, bet vēlāk cūkas nāca paēdušas nekur patapt. Atgriež, atgriež - atkusti nost - labībā iekšā. Nu nabadziņš noskraidās, par muļķi palikdams. Viņš raud. Te par laimi palīdzība klāt. Kā izcels no dīķa pilnu spaini ar ūdeni, tā pamana tur mazu zivtiņu gar ķīmenēm urbjamies.

"Ai, nejēdziņ, nu tu dabūsi karstumā pazust!"

"Labo puisīt, nenes mani ,pirtī, laid dīķī atpakaļ!"

"Ej, zivtiņa, ej! ko es tevi skumdināšu!"

,;Paldies!" zivtiņa dīķī ieteicas, "tu palīdzēji man, es tev. No šīs dienas tev klāsies citādāki. Pasaki tik tos vārdus: "Zivs spēks - Dieva palīgs!" tūliņ visi darbi padarīsies!"

"Labi! tad lai ar zivs spēku - Dieva palīgu šī vecā nepiekurināmā pirts nodeg!"

Un skat, acumirklī pirts deg brīkšķēdama. Saimniece to redzēdama, izskrien ar žagaru un tā bārenītim virsū : "Še tev, kūrēj! aplams kūrējs, kāds nav - pirti dedzināt! še tev!"

"Zivs spēks - Dieva palīgs! kad tevi suņi apstātu, ko peri!" kūrējs iesaucās un tūliņ suņi plucina saimnieci, cik ieiet. Saimniece kliedz, suņi rej, troksnis bez gala.

"Zivs spēks - Dieva palīgs! lai suņi nozūd, lai jauna pirts gadās ar siltu ūdeni, ar aukstu ūdeni, ar stipru, bet mīlīgu garu!"

Tūliņ suņi nozūd, pirts gatava, ūdens sasildīts, auksts ūdens arī ienests un gars, nemaz saprast, cik mīlīgs.

Nu ies visi pērties. Noperas sievietes, noperas vīrieši - jau nokrēsla; bet ganiņa neviens nesauc ar cūkām mājā. Uz vienu reizi uhū! lai dzenot mājā. Pārdzen cūkas, ganiņam jāiet vienam pašam pērties. Noperas - sen jau zvaigznes, vakariņas atdzisušas, citi jau taisās pie miera, tik ganiņam jāēd tumsā aukstas atlikas un tad vēl pie tam mudīgi, jo vēl jāienesot žagari citrīt brokastu vārīt. Bet bārenītis šoreiz ēzdams nesteidzas, viņš iesakas tik: "Zivs spēks - Dieva palīgs!" Tūliņ, žagari paši ienesas.

No rīta priekš saulītes saimniece modina bārenīti: "Vai vēl neesi izgulējies? Tūliņ augšā brokastu sildīt, lai meitas svētīt dabū pagulēt!"

Bārenītis uzsilda - meitas vēl guļ; nav neviena, kas palīdzētu katlu nocelt.

"Zivs spēks - Dieva palīgs! Kaut katls ienestos istabā, bet putru nevienam nedotu, iekams pats smelšu!"

Necik ilgi - meitas paver acis.

"Re, māsiņ, putra gatava, smelsim tik nu!" viena iesaucas un tā tūliņ pie katla klāt. Bet līdz ko taisās smelt, baukt! pavārnīca pa pieri.

Kas tas?" šī atlec nost. Nāks otra meita smelt. Baukt! pavārnīca pa pieri. Nāks vīri smelt. Baukt! baukt! pa pieri. Putrā esot velns iekūlies, to vairs nevarot strēbt! Bet bārenītis atsaka: "Blēņas! Dodiet man podu, gan es iesmelšu."

Labi! šim padod podu. Un, lūk, pavārnīcai ne prātā nenāk vairs pa pieri sist. Visi paēd. Pēc brokasta saimniece saka: "Puika, šodien tu, cūkas ganīdams pieraugi, ka meitām žagaru netrūkst!"

Bet puika domā: "Ja man pat svētdienā jānokraujas ar žagariem, tad labāk lai ar zivs spēku - Dieva palīgu visi žagari sadeg!" Tūliņ žagaru kaudzē uguns un nu deg, ka brīkšķ vien. Saimnieks gan sauc vaimanas: mājas nodegšot; bet nekā: tālāk nedeg ne lūdzams, tik žagari vien sadeg.

No rīta jābrauc vīriem uz mežu pēc malkas - nav vairs ne skalgana, kā apdeguši. Jābrauc cūkganam garām. Cūkgans ievaicājas: "Kur tad nu ar cirvjiem vasaras laikā?"

"Pēc malkas - vakar jau viss sadega."

"Blēņas! ko nu vasaru malkā brauksiet, jūs jau apsmies, bet palieciet pie manām cūkām, es braukšu pakaļ."

"Nu, un vai par tevi nevar smieties?"

"Kas nu mani, zēnu, ievēros? Bet jūs, lielus vīrus, tā cita lieta."

Labi! lai braucot. Bārenītis aizbrauc mežā un iesaucās: "Zivs spēks - Dieva palīgs! kaut piecdesmit ratu vieni otru galā sakabinātos, un mans zirgs piecdesmit vezumu pavilktu!"

Tūliņ vezumi piekraujas un šis nu brauc uz māju, ka čīkst un grab vien. Šīpus ķēniņa pils iet labi, nāk pilij tuvāk, ķēniņa meita pirmā ierauga neredzētos ērmus : lai nākot visi viņai līdz skatīties, tas laikam esot burvis, tā braukdams. Drīzā laikā saskrien ap bārenīti pasaules ļaužu: kas viņš tāds esot?

"Prasiet ķēniņa meitai, ko jūs man prasat?" bārenītis atbild un brauc tālāk. Visi nu apstāj ķēniņa meitu, lai sacītu, kas tas tāds esot.

"Burvis laikam, kas gan cits!" šī atbild, bārenīti apsmiedama.

"Tā!" bārenītis pukojas, "tagad tu mani saukā par burvi, bet kad tavs dēls ar zelta ābolu rokā meklēs tēvu, redzēs, vai tad arī sauksi mani par burvi?"

Un, skat, no rīta bārenīša vārdi piepildījušies. Ķēniņš ierauga savai meitai dēlu ar zelta ābolu rokā.

"Kur tavs tēvs?" ķēniņš uzprasa dēlam.

"Kam zelta ābolu sniegšu, tas būs mans tēvs!"

Un kamēr šie tur runā, bārenītis patlaban brauc atkal pēc malkas, jo saimniekam ļoti paticis, ka šim tāda spēja, uz reizi tik daudz malkas pārvest. Mazais dēls, ar ābolu rokā, kā pamanījis šo tur tuvumā, un tā no pils ārā un bārenītim pakaļ. Ķēniņš skatās, kas tur notiks. Bet dēls vairāk neko: pasniedz bārenītim ābolu sacīdams: "Tas ir mans tēvs!"

Ķēniņš paliek briesmīgi dusmīgs: viņš sagrābj bārenīti, sagrābj savu meitu, sagrābj mazo dēlu un visus trīs kopā ieslēdz cietumā. Beidzot sasauc visus augstmaņus pārrunāt, ko būšot ar cietumniekiem iesākt. Spriež, spriež - nospriež, ka visi trīs pakarami.

Trešā dienā būšot kārt. Labi. Pienāk tas brīdis, šos izved no cietuma un nu vēl noprasa pats ķēniņš savai meitai : vai būšot cūkganu aizmirst, jeb ne?

"Ne par ko!" šī atbild, baltas asaras raudādama. Tad nieki nelīdzot - jākarot!

Aizved pie kārtavām, bārenītis ne vārda nesaka; bet līdz taisās viņa brūtei klāt ķerties, tas uzsauc pilnā kaklā:

"Zivs spēks - Dieva palīgs! kaut visi, jūs kārēji, par akmeņiem paliktu, tādēļ ka nemākat saprast, kas tas ir: tos šķirt, ko nebūs šķirt. Un kaut šī pils ar saviem cietumiem sadegtu par pelnu čupiņu!"

Acumirklī visi paliek par akmeņiem un pils nodeg līdz pamatam. Bet ķēniņa meita sāk žēloties par to, kādēļ esot apgājies tik bargi: visus ar nāvi un uguni sodīdams.

"Nebrēci nemaz!" bārenītis atbild, "zinu gan, ko daru, tādēļ: zivs spēks - Dieva palīgs! kaut visi akmeņi atkal par cilvēkiem paliktu un kaut nodegušās pils vietā gadītos zelta pils!"

Tūliņ visi atdzīvojas un varena zelta pils arī gadās. Ķēniņš, no sprukām paticis, nu vairs ne domāt nedomāja bārenīti ar savu meitu šķirt. Tūliņ pieņem viņu par savu znotu un nu bārenītis vairs nebij cūkganiņš, bet jaunais ķēniņš zelta pilī.