Vienam tēvam bija trīs dēļi, bet viens bija gauži slinks, tas tik uz krāsns vien sēdēja. Reiz tas gribēja dzert un lūdza tos citus, lai viņam aiznes, bet tie to nedarīja un izlēja visu ūdeni zemē. Tad viņš gāja pats uz upi ar krūzi pēc ūdens. Tur viņš ieraudzīja lielu līdaku zālē guļam. Tā līdaka lūdzās, lai viņu iesviež ūdenī, bet viņš to nedarīja un sacīja: "Ja tu tā padarītu, ka es, nemaz neejot, tieku atkal uz krāsns, tad es tevi iesviestu ūdenī."

Līdaka apsolījās un viņš to iesvieda ūdenī. Līdaka sacīja: ,,Viss tā būs, tu tikai piesauc: "Līdakas padoms un Dieva prāts, ka es būtu uz krāsns!" un tā notiks."

Tā viņš pārnāca atkal uz savu krāsni, bet tie citi brāļi nekurināja to krāsni, tā ka viņš nevarēja vairs ciest salu. Viņš salika desmit ragus sētvidā un sacīja: "Līdakas padoms un Dieva prāts, kad visas ragus būtu mežā pēc malkas."

Viņš nu aizbrauca ar desmit ragūm un bez zirgiem uz mežu, bet ceļš gāja gar kādu ķēniņa pili, kur ķēniņa princese skatījās pie loga un smējās. Tad slinkais sacīja: "Līdakas padoms un Dieva prāts, kad tai meitai būtu puika ar dimanta matiem, un ka tas staigātu pa plānu ar zelta ābolu rakā."

Viņš nu aizbrauca uz mežu un atkal sacīja: "Līdakas padoms un Dieva prāts, kaut malka būtu sakrauta, krāsns izkurināta un es pats sēdētu uz krāsns!"

Tā arī viss notika.

Tad ķēniņš lika visus ļaudis sasaukt pilī. Princeses puika staigāja pa plānu ar zelta ābolu rokā. Kurš būs viņa tēvs, tam viņš dos to ābolu. Arī tie divi brāļi aizgāja uz ķēniņa pili, bet slinkais negāja. Bet puika nedeva nevienam zelta ābolu. Tad sacīja abi brāļi, ka viņiem vēl viens slinks brālis mājās palicis. Ķēniņš lika uztaisīt lielus ratus un atvest slinko ar visu krāsni istabā. Tas puika gāja tam tūliņ pretim un iedeva viņam zelta ābolu, nosaukdams to par papu.

Tad ķēniņš lika to noņemt no krāsns un ievest savā pilī. Tā nu viņš dabūja princesi par sievu un palika vecā valdnieka vietā par ķēniņu.