Divi brāļi, dvīņi, ir tik vienādi, ka nemaz izšķirt. To vienu tēvs saucis par muļķīti, to otru par gudru. Un kad tēvs nomirst, tad gudrais brālis nevien šo saukā par muļķīti, bet arī par īstu muļķīti tur: šim cieta sirds. muļķītim mīksta, laba.

Vienu vakaru gudrais saka uz muļķi: "Ej sakopi zirgu, rītu jābrauc mežā!"

Muļķītis iesmej no akas ūdeni, ielej silē un taisās miltus jaut. Te neliela zivs pluņčojas pa sili un lūdzas, lai to nesot un aku atpakaļ. Muļķītis paklausa. Pie akas zivs saka uz muļķīti: "'Tādēļ ka tev tik laba sirds, tad gribu tevi palīdzīga būt. Ja ko vēlies izsaki tik klusu: zivs spēks, Dieva palīgs! un tūdaļ viss notiks."

No rīta gudrais liek muļķītim zirgu ragūs iejūgt; bet muļķītis atbild: "Ko nu ar vienām ragūm iesāksim, labāk piekabināsim trenējas vienas otru galā un pārvedīsim labu ielu mājā: viņējās malku, otrējās žagarus, trešējās skaidas, smelkni."

"Tu esi muļķis bijis, muļķis paliksi. Kurš zirgs, tad trešējus vezumus velk?"

Kad ne, ne - muļķītis nestrīdas, aizbrauc viņējās. Bet uz ceļa tas klusu čukst: "Zivs spēks, Dieva palīgs! kaut būtu deviņas ragus vienas otru galā un kaut zirdziņš ir tukšas ir pilnas pārvilktu."

Acumirklī tā notiek Gudrais brāļa paskatās atpakaļ: vai vējš, ragus ragu galā. Šis nevar ne gudrs, ne muļķis tikt; bet muļķītis tik uzsauc: "Brauci, lai visas deviņas čīkst!"

Neko darīt, vai ceļa malā atstāsi? Jābrauc. Muižai cauri braucot, gudrais saka muļķītim: "Paskaties uz pili, redz, kur kunga meita stāv pie loga un tevi apsmej!"

Paskatās - jā, smejas gan. Muļķītim arī aptek dūša, viņš saka: "Ja viņa mani būs apsmējusi, tad tā mani arī meklēs; bet ja tevi, tad tur ne suns pakaļ neries."

Nu aizbrauc mežā, piekrauj visas deviņās ragus un raudzīs braukt, vai arī zirgs tādu rindu pakustinās. Sāk vilkt - iet, kā vaļā. Atpakaļ braucot muiža pilna ļaužu, visiem ērmi tīrumā.

Trešā dienā kunga meitai piedzimst tāds dēls ar ābolu rokā , kas tūlīt staigā un runā. Kungs brīnās, visi brīnās, tomēr zēnam tas viena alga - lai brīnās, kam jābrīnās. Beidzot kungs iesauc zēnu savā istabā un prasa: "Vai nezini, kur tavs tēvs, vai nezini arī kam tas ābols tev rokā?"

"Mans tēvs pilī nav, bet tas ābols ir mana tēva: kam to došu " , tas mans tēvs.

Labi. Kungs nu saaicina visus augstmaņus un galda, kam puika ābolu sniegs; bet šiem tas nepasniedz nevienam. Nu tas saaicina visus ļaudis; bet arī šiem puika nesniedz ābolu. Beidzot kungs prasīs, vai tik kāds no ļaudim nebūtu mājā palicis.

"Palika gan!" gudrais brālis iesaucās. "Mans muļķītis palika mājā."

Kungs pavēl muļķīti atsaukt. Šis atnāk, ielien kaktā un žūr; bet puika viņu pamanījis, pieskrien klāt un pasniedz viņam ābolu, sacīdams: "Tas mans tēvs, tam pieder ābols!"

Visi nu sveicina jauno kungu, jebšu šim tik svelots gods nemaz tā pie sirds nelien: viņš lūdzas, lai laižot tik uz mājām. Bet kungs uzsauc: "Kas tā gorīsies: likteņa lemts, likteņa darīts, likteņa prātam jānotiek!"

Kungs nu apģērbj muļķīti smalkās drēbēs un tad pārlaiž vēl uz kādām dienām būdiņā atpakaļ.

Smalkais kungs pāriet mājā - visi :pakšķi vizuļo priekos tik gudrā brāļa prāts saskābis, tas vēlētos muļķīša ādā ielīdis. Muļķītis apguļas, gudrais paliek kājup. Līdz ko nu muļķītis sapņo, te gudrais pakampj ābolu, apvelk kunga drēbes un poš uz muižu. Noiet muižā, kungs neko ; gan brīnās, ka tik ātri no būdiņas atvadījies, bet kam ļaunums pašam nav sirdī, vai tas ļaunumu katrā žogmalā tūlīt ierauga. Un kas vēl tas lielākais: abi brāļi tik vienādi kā izspļauti: kā pazīt?

Kungs nu satura viltnieku trīs dienas par savu znotu. Lai gan puika atgādina, ka tas nav viņa tēvs, tad tomēr nekas nelīdz, vecais kungs tik atbild: "Viņam tavs ābols, viņam manas drēbes, ko tu bērniņ zini, vēl esi par jauniņu!"

Trešā dienas rītā muļķītis atkal sakabina savas ragus un brauc uz mežu. Caur muižu braucot, puika pamana savu tēvu. Bez kaut kādas runas tas izlēc pa logu un tēvam ap kaklu. Abi aizbrauc pēc malkas. Viltnieks pēc kāda brīža pamana, ka zēns pazudis. Tam iešaujas prātā, kad tik nav uz būdiņu nojozis. Neko darīt - pūš zēnam pakaļ uz būdiņu.

Abi mežinieki, pa to laiku vezumus piekrāvuši, brauc uz mājām. Uz ceļa puika prasa tēvam: "Tēt, kā tavs zirgs tik stiprs, kā nepiekūst - tādus vezumus vilkdams?"

"Ak bērniņ, ko tur izteikt? Man tāda maza zivtiņa akā, tā man palīdz visu ko."

"Tēt, vai nevaru zivtiņu ir es redzēt?"

"Kāpēc ne? Ja pārbrauksim, tad uzsaukšu: zivtiņa ārā! un tu tūliņ zivtiņu redzēsi."

Mājā tas uzsauc: "Zivs spēks, Dieva palīgs: zivtiņa ārā!" Te zivs ielēc taisni puikam rokās. Bet tai pašā acumirklī viltnieks iznāk no būdiņas un grābs puiku cieti, kāpēc apkārt blandoties. Te zivs izkrīt puikam no rokām un tai acumirklī visa būdiņa, visi būdiņas lauki paliek par ezeru. Viltnieks noslīkst; bet muļķītis ar savu puiku izglābjas, jo briesmās tas taču vēl bija paspējis iesaukties: "Zivs spēks, Dieva palīgs: izglābi mani un manu puiku!"

No tā laika muļķītis nebija vairs muļķītis, bet jaunais kungs muižā.