Vienam tēvam bija trīsi dēli: divi gudri, viens muļķis. Gudrie brāļi brauca mežā malkā, bet muļķis gulēja mājā uz krāsns. Kādu dienu gudrie brāļi paņem muļķi līdz uz mežu. Muļķis atrod uz ceļa zivi un ielaiž to upē. Zivs tam par to pateicas un saka : "Ja tu kādreiz ko vēlies, tad pasauc tik mani."

Otrā dienā muļķis brauc atkal mežā. Uz mežu braucot, jābrauc gar ķēniņa pili. Muļķis redz, ka dārzā pastaigājas ķēniņa meita. Viņš vēlās: ,,Ak, mana zivtiņa, kaut šai meitai būtu bērns!"

Pēc neilga laika ķēniņa meitai arī piedzimst dēls. Ķēniņš nu prasa meitai: "Kas ir tava bērna tēvs?" Bet šī nevar nekā atbildēt.

Pēc gada ķēniņš sarīko lielas dzīres un ielūdza visu tautu. Bērnam tiek iedots ābols, ko tas nevar nevienam citam dot, kā savam tēvam. Bērns staigā visu dienu, bet nevienam cilvēkam ābolu, nedod. Beidzot vakarā viņš pieiet pie jaunuzceltās maizes krāsns un ielaiž tur ābolu. Sulaiņi nu skatās krāsnī un atrod tur muļķi. Ķēniņš par to ļoti noskaišas un nolemj savu meitu, znotu un bērnu nonāvēt. Viņš liek uztaisīt stikla laiviņu, iesēdināt tur visus trīs un palaist jūrā. Laiviņa peld; peld. Te muļķim iegribas ēst, viņš uzsauc: "Zivtiņ, zivtiņ, man gribas ēst!"

Tūdaļ ēdieni klāt. Ķēniņa meita, to redzēdama, vēlās, lai muļķis pagādā spilvenus un deķus. Tas arī notiek. Vakarā ķēniņa meita vēlās: "Kaut tas, kas tagad stāv uz mana tēva galda, būtu te!"

Tūdaļ galds ar ēdieniem klāt. Tā šie brauc pa jūru veselu nedēļu. Kādu rītu tie ierauga salu, kur tie arī izkāpj. Uz salas atrodas visādi augļu koki un puķes. Pašā salas vidū ir akmens ar trijiem stūriem. Muļķis. vēlās : "Kaut šis akmens pārvērstos par pili ar trijiem stūriem: viens dimanta, viens zelta, viens sidraba!"

Tas arī notiek. Pēc kāda laika muļķis vēlās: "Lai būtu tilts no manas pils līdz ķēniņa Pilij un lai tiktu nodots ķēniņam ielūgums uz kāzām."

Otrā rītā visi augstmaņi ar ķēniņu steidzas pār tiltu uz salu. Ķēniņš savu meitu un znotu vairs nepazīst. Visi nu dzer kāzas trīs dienas. Visi ēdieni un dzērieni tiek pasniegti zelta traukos. Vislielākais brīnums ir zelta vista un zelta cālis. Kāziniekiem projām ejot muļķis iebāž cāli ķēniņam kabatā. Pie tilta viņš kāziniekus aptur sacīdams: "Viens no jums ir nozadzis manu cāli."

Ķēniņš ļoti noskaišas un apsolās to nonāvēt, bet tagad ķēniņš ir piespriedis pat sev nāves sodu. Muļķis pieiet tam klāt un izvelk cāli. Viņš nu laižas ķēniņam pazīstams un piedod tam visu bargumu.