Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Reiz tēvs liek dēliem malkas piecirst muižai. Gudrajiem brāļiem tēvs esot iedevis pa zirgam, pa cirvjam, muļķītim tikai mazas ragaviņas; tomēr malkas šim tikpat bijis jāizved uz muižu kā gudrajiem.

Pirmo dienu muļķis tikai nostaigā vien, jo nav cirvja ar ko cirst. Vakarā gudrie sūta muļķi uz avotu zirgiem pēc ūdens. Aiziet, smeļ, iesmeļ spainī zivtiņu runātāju. Saka zivtiņa: "Darīšu daudz laba tev, tikai palaid mani. Ja tev kāds darbs darāms, ieteicies: "Līdakas vārdi nav mani vārdi - Dieva pavēle!"

Labi - palaida. Otrā dienā abi brāļi cērt, muļķis sēž pie ragaviņām un saka: «Līdakas vārdi nav mani vārdi - Dieva pavēle! lai piecērtas malka!"

Tad malka tūliņ piecirtās, un arī vezumā sakrāvās, Muļķis uzsēdās uz malkas vezuma sacīdams: "Līdakas vārdi nav mani vārdi - Dieva pavēle! lai vezums iet uz muižu!"

Tūdaļ sāka iet uz muižu. Muižas kunga meita smējās par bezzirgai ragavām. Muļķis saka: "Līdakas vārdi nav mani vārdi - Dieva pavēle! lai meita klupdama, krizdama nāktu pa logu laukā pie manis!"

Meita tad krizdama sasitās un tas kungam nepatika; bet vainīgo izdabūt nespēja. Kungs nu saaicina itin visus muižā vainīgo meklēdams, bet muļķīša tur nebija.

Otrā dienā tāpat. Trešo dienu gan ieradās muļķis. Bet kungam bija zelta oglīte; tā pati ripājusies pa zemi, meklēdama vainīgo rokā. Oglīte ieripājusies pie muļķa kaktā un palikusi stāvam. Nu muļķi zināja vainīgu esam un veda kārt. Bet pie karātavām muļķis ieteicās: "Līdakas vārdi nav mani vārdi - Dieva pavēle! lai kārēji paši nokārtos!" Tūdaļ kārēji nokārušies. Kungs to redzēdams, sabijies, atdevis muļķim savu meitu par sievu.