13. A.675. Skolnieks F. Ozoliņš Krāslavā.

Reiz dzīvoja trīs brāļi : divi gudri un viens muļķis, tas bija jaunākais. Tēvs pēc savas nāves novēlēja visu savu mantu gudrajiem, bet muļķītim atstāja tikai saplīsušus svārkus un padomu, lai dzīvotu pie vecākajiem brāļiem par strādnieku. Gudrie brāļi jau bija apprecējušies un katru gadu pavasarī gāja peļņā. Pēc tēva nāves pirmajā gadā viņi bija nodomājuši nopelnīt daudz naudas un mājās uzcelt labas ēkas. Braukdami peļņā ar muļķīti, viņi tam piekodināja: "Mīļais brālīt, klausi tikai mūsu sievas, un ko viņas pavēlēs, to tu visu dari. Kad mēs pārbrauksim mājās, tad atvedīsim tev jaunus zābakus, jaunu cepuri un visu jaunu apģērbu."

Muļķītis pilns prieka palika mājās un domāja visu izpildīt, ko gudrie brāļi bija teikuši. Viņš uzkāpa uz savas krāsns un gulēja kā parasts. Pēc kāda laika viena sieva sūta muļķīti pēc ūdens. Lai gan muļķītis bija visu apņēmies izdarīt, bet darbu strādāt viņam nepatika. Tomēr viņš paklausīja šo sievas pavēli, paņēma spaiņus un aizgāja pēc ūdens. Pirmo spaini ielaidis akā, viņš iesmēla ar ūdeni vienu līdaciņu, un tā bija tik gudra, ka pat sāka runāt un lūgt muļķīti, lai viņš to ielaiž akā atpakaļ. Tad muļķītis būšot laimīgs. Ja viņš ko gribēšot izdarīt, tad jāsakot tik šādi vārdi: "Uz līdaciņas pavēli lai notiek!"

Muļķītis tūliņ ielaida zivtiņu akā un tad teica: "Uz līdaciņas pavēli lai spaiņi ar ūdeni aiziet uz mājām."

Tā arī notiek. Saķērušies spaiņi aizlido pret kalnu uz mājām, durvis atveras un ūdens salējas mucā. Tā nu ūdens pārnesas, līdz kamēr pilna muca.

Muļķītis atnāca mājā, paēda uzkāpa atkal uz krāsns un gulēja. Nākošā dienā sievas sūta atkal muļķīti mežā pēc malkas. Lai gan muļķītis negribēja braukt, bet tomēr izgāja laukā un teica: "Uz līdaciņas pavēli lai ragavas izskrien no šķūņa laukā!"

Tad muļķītis paņēma cirvi, iesēdās ragavās un teica: "Uz līdaciņas pavēli lai skrien ragavas uz muižu!"

Tā arī notiek, ragavas brauc visam virsū, kas tik gadās priekšā, un bez žēlastības visu salauž un nosit. Muļķītim vajadzēja braukt pa pilsētas ielu un, kas gadās uz ielas, visu salauž, lai gan tur bija daudz ļaužu.

Pa to laiku, kamēr muļķītis bija mežā, ļaudis jau zināja, ka viņš brauks atkal atpakaļ. Nu salasījās kāda kara spēka daļa, lai varētu muļķīti apturēt un ielikt cietumā, bet tas viss bija velti, jo nekas muļķīti nevarēja aizturēt. Mežā muļķītis, piekrāvis vezumu malkas un uzkāpis pats uz vezuma, uzsauca: "Uz līdaciņas pavēli, lai nocērtas liela ozola kūja!"

Viņš jau domāja, ka pilsētai cauri viņu nelaidīs. Tā viņš atkal sacīja : "Uz līdaciņas pavēli lai skrien ragavas ar malku mājās!"

Muļķītim nu atkal iznāca braukt caur to pašu pilsētu. Viņš redzēja, ka pa pilsētas ielām ir daudz ļaužu, kas gribēja viņu apturēt. Tikko muļķītis pateica savus laimes vārdus, lai kūja ap sistu tos cilvēkus, tad arī visi ļaudis, kas viņu bija gaidījuši, gulēja gar zemi un muļķītis laimīgi aizbrauca mājās.

Valdība bija stipri par to uztraukta un gribēja viņu aizvest un ielikt cietumā. Galu galā pats ķēniņš pavēlēja saviem ļaudīm, lai aizvedot muļķīti pie viņa. Tomēr šoreiz muļķītis paklausīja un teica ķēniņa ļaudīm : "Jūs brauciet tik mājā, es aizbraukšu viens pats."

Nākošā dienā viņš dabūja ar laimes vārdiem labu apģērbu un izteica, lai varētu, uz krāsns gulēdams, braukt uz ķēniņa pili. Tā nu arī viss notika. Uz krāsns gulēdams, muļķītis iedrāzās pie ķēniņa pils pagalmā. Pa logu redzēja muļķīti ķēniņa meitas un jaunākā šo pavisam iemīlēja. Ķēniņš nu vēl vairāk saskaitās un nodomāja šā: "Pastellēšu kalējam, lai viņš uzkaļ divas dzelzs mucas, tad iesviedīšu tos abus tajās mucās, lai viņi noslīkst jūrā, kā neviens nezina."

Kā bija nodomājis, tā arī izdarīja. Kalējs uzkala divas mucas, ielika katru savā mucā un iemeta jūrā. Pa to laiku, kamēr muļķītis peldēja mucā pa jūru; viņš atkal pateica savus laimes vārdus: «Uz līdaciņas pavēli lai izceļas sala, kur lai piesitas abas mucas un lai tās pārplīst pušu!"

Tūlīt izcēlās sala, tur piesitās abas mucas un pārplīsa. Kad nu abi viens otru atkal ieraudzīja, tie nu bija ļoti priecīgi. Muļķītis ar saviem laimes vārdiem iztaisīja to salu par skaistāko vietu pasaulē. Uzcēla tur greznu pili, kas bija vēl skaistāka par paša ķēniņa pili. Pēc kāda laika, viņš uzbūvēja arī skaistu tiltu no salas līdz cietai zemei. Visu to redzēdams, vecais ķēniņš nevien visu piedeva, bet bija pat priecīgs par meitas laimi. Arī brāļi nu atzina, ka muļķītis bijis gudrāks par viņiem pašiem.

P i e z ī m e. Tādu pašu pasaku ir vēl uzrakstījis skolnieks J. Indrikovs Latgalē. P. Š.