Dzīvoja reiz ķēniņš un ķēniņiene. Ķēniņa pamāte bija burve, bet pati apsūdzēja ķēniņam viņa sievu; ka tā esot burve. Ķēniņš tai noticēja, ieslodzīja savu sievu muca un ielaida jūrā. Mucā ķēniņa sievai piedzima dēls, kurš ļoti ātri auga. Naktī uznāca vētra un mucu izsvieda malā. Dēls saplēsa mucu un viņi laimīgi izkļuva uz sauszemes. Meža uzbūvēja mazu mājiņu un te viņi apmetās uz dzīvi.

Pagāja vairāk gadu. Dēls, ko nosauca par Miķēli, bija izaudzis liels un stiprs. Pa mežu staigādams, viņš uzgāja pili, kura bija apgaismota. Viņš iegāja pili iekšā, bet tur nebija nevienas dzīvas dvēselītes, viss bija klusu. Miķēlis ar savu māti tad te apmetās dzīvot.

Pagāja kāda nedēļa, bet vēl neviens cilvēks nerādījās. Kādu dienu Miķēlis, nākdams no meža, redzēja pie pils vecu vīru, kas visādi ķēmojās. Viņš veco gribēja sagrābt, bet tas pārvērtas par mušu. Miķēlis izveicīgi mušu noķēra un, iebāzis maisa, iekāra viņu skurstenī.

Kādu reiz, kad Miķēlis nebija mājā, burvis maisā saka lūgties Miķēļa mātes, lai izlaizot to no maisa ara bet viņa nelaida. Nu burvis lūdza, lai tik ar adatas galu izdūrāt caurumu, viņam pietrūkstot gaisa. Nevarēdama noklausīties tādas lūgšanas, viņa izdūra caurumu, burvis pārvērtas par odu un izlīda laukā.

Ķēniņiene nu Miķēlim izstāstīja, kas noticis. Tas tūlīt gāja burvi meklēt, atrada to meža uz akmeņu sēžam un no muguras piegājis, saķēra. Viņš pārnesa burvi atkal mājā un iebāza tai paša maisā pavisam piemirsdams, ka tur ir caurums. Burvis gan tūlīt atkal par odu izlaidās, bet Miķēlis dabūja viņu pie laika nosist.

Tikko burvis bija nosists, akmeņi, kas atradās pili, visi pārvērtas par cilvēkiem. Atdzīvojās arī viena princese, kura bija apburta par akmeni. Miķēlis tagad apprecēja princesi un palika pilī dzīvot.