Senejūs laikūs dzeivuoja muote ar sovu mozū dēliņu. Dēliņš paauga leluoks un muote jū nūsyutīja zyvu zvejuotu. Dāls aiz guoja uz azaru un zvejoj. Nicik ilgi jis nazvejuoja un izvylka nu azara vīnu zivi, kura runuoja dālam: "Palaid mani vaļā, tad es vysod izpildīšu vysu tū, kū tu padūmuosi!"

Dāls atnezja zivi uz sātu un aizbuozja ustobā aiz sejas. Jau dāls izauga pavisam lels un muote syuta ju uz mežu pēc molkas. Dālam cīši nasagribēja īt uz mežu pēc molkas un jis izgudruoja, ka nazkod zvejuodams jis sagyva zivi, kura sūlējās vysu izpildīt, kū tik jis īdūmuos. Dāls pajēmja zivi rūkā un soka: "Tu sūlēji man izdarīt vysu tū, kū es īdumuošu! Izdori, ka man navajadzātu īt uz mežu pēc molkas, tad es tevi palaisšu yudenī!"

Dāls napaspēja pasacīt itūs vuordu, kai redz, ka pogolmā stuov vasala guba molkas. Tad dāls pajēmja un īlaidja zivtiņu yudenī. Kaidu reiz dālam īsavajadzēja braukt uz pilsātu un jis, sādādams uz cepļa, padūmuoja; "Labi byutu, jo varētu nūbraukt sēžūt uz cepļa!"

Napaspēja dāls padūmuot, kai jau ar vysu cepļi braucja uz pilsātu. Uz pilsātu vajadzēja braukt car vīna ķēniņa pili. Dāls brauc car ķēniņa pili un redz, ka pils lūgā stuov ķēniņa meita un smejas. Dāls, sādādams uz cepļa, padūmuoja: "Ka byutu bārns ķēniņa meitai par itū smīšonūs!"

Napaguoja gars laiks un ķēniņš pīsacīja sameklēt vainīgū, kurs beja izdarījis taidu nagūdu ķēniņa meitai un ķēniņam, ka jaunai meitai pīdzyma bārns. Sameklēja gudru veiru, kuri pasacīja: "Vajag, ka nu vysas ķēnests ītu vai brauktu car pils lūgu vysi ļauds. Uz lūga juopasadynoj ķēniņa meitas bārns, kurs īraudzījis sovu tāvu, suoks smītis un ar rūkonm siss!"

Kū gudrī veiri pisacīja, tū ķēniņš izdarīja un pavēlēja vysim ļaudim īt vai braukt car juo pils lūgu, uz kura sēdēja bārns. Piīnuocja tei dīna, kad vajadzēja braukt arī dālam ar sovu cepli. Sāduos dāls uz sova cepļa un brauc. Kad dāls pībraucja pi lūga, ķēniņa meitas bārns īsavēra jū, suoka smītīs un ar rūkom sist. Pats ķēniņš īsaucja dālu pi sevis un prosa: "Vai tu esi vainīgs, kam munai meitai ir bārns?"

"Jā, es, ķēniņš tāvs," atbildēja dāls.

"Pastuosti, kai tys nūtyka!" prosa ķēniņš.

"Kaidu reizi, kad es braucu car pils lūgu, ķēniņa meita vērās lūgā un smējās. Es padūmoju, lai jai ir bārns un tys tai nūtyka," atbildēja dāls.

Ķēniņš padūmuoja, padūmuoja redz, dāls na vīnkoršs puiss. Pēc tam ķēniņš apprecēja sovu meitu ar dālu un ji šūdīņ dzeivoj laimīgi.