Dzeivuoja ķēneņš un ķēnenīte. Ķēneņš reizi aizbraucja uz svešom molom, bet ķēnenītei tai laikā pīdzyma bārns, Apkolpuotuojas beja rogonas un pīrakstēja ķēneņam ka "Tovai sīvai beja dāls, bet sīva jū apēde."

Ķēneņš pīrakstēja, lai nūbeigtu viņa sīvu, par tū, ka viņa apēde bārnu. Ļaudis īlyka ķēnenīti ar vysu bārnu bucā un īlaide jyurā.

Tur uz jyuras, kur buca puorzasyta, izzataisēja lels kolns un skaistas muojas. Reizi ķēneņš, kad beja aizbraucis uz jyurmoli pastaiguotu, redzēja tī skaistuos muojas. Ķēneņš pasyutēja uz tū kolnu sovu sulaini. Tys kai braucja un atpakaļ nasagrīze. Uz tuo kolna kai tik izbraucja cylvāks, tai viņam pakaļā suoka skaisti spēlēt, un kai tik atsavēre atpakaļ, cylvāki palyka par akminim.

Ķēneņš beja apsaprecējis ar rogonu, kura juo sīvu beja nūsleicynuojuse. Tagan ķēneņš sadūmuoja pats braukt uz tū kolnu. Lai gon rogona viņa nalaide, dūmuodama, ka tymuos muojuos var dzeivuot viņa pyrmuo sīva, bet ķēneņš naklausēja un laidēs braukt. Kai tik pībraucja tyvuok, īraudzeja pi skaistom muojam stuovam sīvīti, kura viņam ruodējuos leidzīga viņa pyrmajai sīvai. Muzyka spēlēja pakaļi ķēneņam, bet viņš atpakaļ nazavēre un tik steidzēs mudruok aizīt uz tuom muojom, kur redzēja sīvīti, leidzīgu sovai pyrmajai sīvai. Daguoja tyvuok un nyu ķēneņš pazyna sovu sīvu un sīva ari pazyna sovu veiru. Puisāns beja jau izaudzis lels, bet ķēneņš pat naīdūmuoja, ka tys viņa dāls. Ķēneņīte pastuostēja, kai tys vyss nutyka. Tūreiz ķēneņš pajēme sīvu un sovu dālu, aizbraucja uz ķēneņa pili, bet rogonu sadadzynuoja zylom gunim. Ķēneņs palyka dzeivuodams sovā pilī ar pyrmū sīvu un volda tur šū boltu dīnu.