Vīnam tāvam, kuru sauca par bļūdnīku, beja treis meitenes. Vīnu reizi jam tuos meitines sadauzēja jaukdamās vairuokas bļūdas. Tāvam aizguoja dusmes un jis sovas meitas nūvad uz mežu, lai juos aizzamolda. Nu jis soka uz juom: "Bārni, īsim uz mežu ūgu lasētu!"
Meitines vysas brīsmīgi prīcīgas par taida tāva izteicīnu. Uotri daboj kotra sovu skalenīti un īt ar tāvu reize. Tāvs soka: "Nu jyus te varit pastaiguot, bet es pi vacuma pasēdēšu."
Meitenes izkleida kotra uz sovu pusi. Uz mežu jī aizguoja jau pēc pušdīnom. Tāvs manīdams, ka juo bārni jau tuoli meža losa ūgas, pamozom šļūkdams uz prīšku nūzuda nu jūs acim. Bet meitines, nūpītni losīdamas, naīsavēre nimoz, ka nav tāva un laiks jau timst. Kad navarēja saredzēt vairs ūgas, juos suoka vīna ūtru saukalēt. Saguojušas kūpā, īt maklātu tāva, bet tuo navar atrast. Meitenes suok rauduot, a rauduošana nikuo nepaleidz. Pīguoja gulēt par nakti mežā leidz dīnai jo uz muojom īt nazinuoja ceļa, kai acis beja nūgeibušas nu vīnmēreigas ūgu lasīšonas. Par nakti juos vysu aizmierst. Sapiņūs redz, ka staigoj pa muojom un tik pudus un bļūdas dauzuos.
Reitā paplēš acis un breinuojas: kur juos šeit otkon tyka, ka dūmuot vysu laiku muojuos beja. Nu spryuda otkon nu jauna sovas stobules ar rauduošonu. Timā laika goduos juot ķēniņam medībuos, un jis sastope tuos meitines. Redz skaistos meitines, īsādinoj juos sovūs rotūs un aizvad uz muojom. Poša vacuokuo jam brīsmīgi īpateikas un par nagaru laiku ķēniņš jū aprecej, bet juos muosas izsvuotoj cytim ķēneņim. Tai tod juos vysas treis muosas dabuoja sev ķēniņu veiru.
Pi šituo ķēniņa tyvumā dzeivuoja rogona un tai brīsmīgi napatyka, ka ķēniņš napracēja juos meitu, bet pajēme te kaszin kaidas pasauļa volkotnes.
"Tūmār es gon atrībšūs," nūdūmuoja rogona. Atsyuta jei ķēniņam gruomotu, ka juoīt karā, taids un taids ķēniņš pīsūlej karu. Ķēniņš, baidamīs, kab nanūsystu juo sīvas, tu pamat muojuos, lai dzeivoj, bet pats dūdas karā.
Par mēneši divēji pēc ķēniņa nūbraukšanas karā, ķēnenītei pīdzimst dāls. Ķēnenīte gribēja nūsaukt jū par pūdnīku, ka juos tāvs jau beja pūdnīks. Izzinuojuse rogona, ka jai pīdzima dāls, jei aizroksta ķēniņam gruomotu un tī pīroksta tai: "Tova sīva dzemdēja dālu, bet tam nav cilvāka izskats: puse vylka, puse suņa, tai ka tev pavysam kauns byus ruodīt sovim švāgerim. Lobuok ar vysu sīvu nūgalinuot."
Bet ķēniņš atroksta atpakaļ: "Lai ir, kaids byudams, bet juoaudzej un juotur, cikom es atbraukšu apsavārtu."
Rogona tū gruomotu viltoj un puortaisa, lai sīvu ar bārnu palaiž ar bucu plašajā jyurā. Rogona tū gruomotu nūdūd ķēniņa sulaiņim. Tī puorlasējuši, nikuo daudzi nasaprūt. Kai jī nikuo nadora, rogona vīnu nakti apbur vģsus sorgus un sulaiņus, jei teik kluot ķēnenītei, ībuoz bucā obējus ar dālu kai alzmigušus. Nūnas jūs uz jyuru un palaiž, lai mauduojas, cikom buca sapyus. Kluot vēl bēja īlykuse luopstu. Jo gadējumā var bģut vējs jūs iznas uz molas, tūlaik varēs sev maizes pīstruoduot kaut ar luopstu.
Rogona sovu meitu pataisa par taidu pat sīvu, kai beja juo ogruokuo. Par godu atbrauc ķēniņš nu kara un vaicoj : "Nu, a kur palyka tys skaistais, vai neskaistais puiškins?"
Rogona atsoka: "Kū tī uz juo vērtīs? Brīsmīgi nasikaists beja un es jū nūnuovēju ar tovu sīvu. Kuce beja un kucanu atnese: "
Ķēniņš pajam sovu sīvu kuru jau rogona jam beja viltuo juse, un soka: "Mes šūdīn brauksim pa jyuru pasavyzinuotīs."
Nu jī aizīt uz kugi un brauc. Uz pus jyuras redz, ka tepat na tuoļi brīsmīgi skaista muiža, bet šeit tuos nikod naibeja, cik reižu jis tyka braucis. Tagad tī ir kai breinums. Nu jis dabrauc apsa vārtu. Tivu pībraukt navarēja, jo yudens beja pavysam saklys. Apsavērīs par gobolu, jis nūbraucis uz muojom un stuosta rogonai. Bet tī ar jū reizē atbrauca arī juo dāls nu tuos solas. Jis juo namanēja, ka izzamete uz kuga un nūbrauca. Rogona par tū skaistumu nazinuoja, kas tī dzeivoj, un jei soka uz ķēniņa: "Aiz deveņom jyurom ir taida uobelnīca, ka lopas zalta, bet uabeļi sudobra un putni vysuvysaidi dzīd uz zorim."
Puiškins šitū runu nūsaklausēja, aizīt uz sovom skaistom muojom un stuosta sovam putniņam, kurs jam īdeve šitu skaistū muižu. Putniņš soka: "Ka tu gribi, mes varim nūskrīt un atnest tū uobelnīcu."
Kai itū putniņš pasacēja, .puiškins uzreizes gaisa palēcja nu leluos prīcas. Nu ji laidēs ceļa. Puiškins putniņam uzsāda uz spuornim, un tai jī turpinuoja ceļu puori pan deveņom jyurom un deveņim kolnim. Tūmār sasnēdza ji sovu mērki. Izruove uobelnīcu ar vysom saknem, atveda šeit un īstatēja pošā krosta molā.
Te otkon goduos ķēniņam braukt cauri, un jis pamona tū uobelnīcu, par kuru stuostīja rogona. Pībrauca pi krosta, paprasēja nu puiškina, lai vīnu uobeli jam īdūd pabaudēt. Puiškins labpruot pasnēdza ķēneņam uobeli. Ķēneņš pateicēs un nūbraucja uz muojom. Ar jū reizē taipat nūbrauc arī pūdnīks, juo dēls. Ķēniņš otkon stuosta rogonai: "Tu sacēji, ka par deveņim kolnim un deveņom jvurom atrūnās taida uobelnīca, ka lopas zalta un uobeļi sudobra. Uz tuos skaistuos solas arī ir tei uobelnīca ar taidom lopom un uobeļim."
Rogona soka: "Nu kas tī nīks! Ir zam deveņim lelim akmeņim kačs : vīna spolva zalta, ūtra sudobra."
Šitū runu nūsaklausēja tys puiškins. Nūguojis stuosta sovam putniņam: "Vīnā vītā zam deveņim akmeņim ir skaists kačs: vīna spolva zalta, ūtra sudobra."
Putniņš atbild: "Mes varim dabuot, jo tu tik gribi."
Nu puiškins brīsmīgi prosa, lai tikai daboj. T&127;ai putniņš ar puiškinu laižas skrīt uz tū molu, kur guļ skaistais kačs. Īskrīn briīsmīgi lelā mežā, ti beja vaca ustabeņa, pastatīta uz vīna akmeņa. Putniņš izjaucja tū ustabiņu, pīsauca valnus un pavēlēja tīm pacelt vysus akmeņus. Uotri beja akmeņi pacalti un kačš sagyuts rukuos. Atvad tū kači, palaiž vaļī uz sovas solas. Kačs kai skrīn apleik ap solu, brīsmīgi speid, daudz skaistuok un gaišuok, kai saule.
Goduos tam ķēniņam braukt pa jyuru un jis pamona tu kači, kurs apleik skraidēja ap solu. Ķēniņš pat uz muojom nagrib braukt, vīnmār verās uz kača un atsavērtīs navar.
Rogona nūsabāduoja, ka cik (tik) ilgi navar ķēniņa sagaidīt. Jei dūdas pa jyuru maklātu un atrūn ķēneņi stuovūt uz jyuras ar vysu kugi. Jei ju labi vīn izspovedej sacīdama: "Vēl ir pasaulē zalta lopsa par sešdesmit ķēnestem, un ja kad izrausi vīnu spolvu nu juos mugoras, jei mat zalta naudu, tikai maisu turi kluot."
Bet šitū otkon nūsaklausa puiškins. Rogona ķēneņi nūvad uz muojom. Ķēniņš navar atrast mīru, kai īsadumoj par tīm breinumim, kas tagad nūteik. Puiškins ar putniņu aizzalaižas par sešdesmit ķēnestem pēc lopsas. Lopsas dabuot nabeja cik (tik) vīgli, kai ituos vysas lītas.
Kai ji dzanas pēc juos, lai sagyutu, lopsa olā, aste vīn palīk radzama, kai ībāga. Nu jī leis obēji pakaļ. Dalein da tuos vītas, kur lopsai beidzās olas gols, un tī atrūn lopsu gulūt. Sajāmuši lopsu aiz kuojom, izraum uorā. Bet lopsa guļ kai nadzeiva. Putniņš dūmoj, ka ,lopsa nu bailem ir nūsabeiguse. Jī jū pameta guļūt un poši aizguoja ēdīnu maklātu.
Atīt paāduši - nav lopsas. Nazyna, voi jei poša aizguojuse, voi kaut kas aiznesis pa ceļu. Pa ceļu gon jī naskrīn. Sāstuos pi olas un gaidēs, cikom jei izleis. Par divas dīnas lopsa drūši lein uorā, jei zyna, ka nikas juos nagaidēs cik (tik) ilgi. Tikai jei izīt uorā, te putnis jai mugorā un skrīn ar jū reizē. Putnis cylvāka bolsā runoj: "Nu sagyušu!"
Jei skrīn da tuo, ka pīstuoj un nūkrīt. Putniņš jū nūvalk uz puiškinu. Puiškins lopsu uzlīk putniņam uz mugoras, pats sāstās viersā un aizlaižas svilpuodami uz muojom. Jī palaiž lopsu uz solas, lai pastaigoj pa zaļajim kriumiņim.
Pībrauc ķēniņš pi solas, pamona lopsu, par kuru stuostēja rogona. Nu jis izraun vīnu spolvu jai. Tei uzreizis suoc gubom kraut zalta naudu. Ķēniņš prosa, lai puordūd tū zalta lopsu, bet puiškins niparkū napuordūd. Puiškins soka: "Kam ta man tova nauda, vai ķēneste, ka man naudu poša lopsa kraun? Par tū naudu es vysu pasauli varu nūpierkt."
Ķēniņš redz, ka puiškina navar apmuonīt, un brauc uz muojom. Nūbraucis ķēniņš stuosta breinumus, kaidus redzējis solā. "Tī tymā solā ir taida dopsa: jo izrauni vīnu spolvu, to jei mat gubom zalta naudas. Tikai īspēj gruobt."
Rogona atsoka: "Ir jau tī breinums, bet varbyut tuo breinuma naesi redzejis ni dzierdējis, ka ir aiz trejdeveņim kolnim taids uozis: vīns rogs zalta, ūtrs sudobra. Jis nu vīna kolna lāc uz ūtru un ar rogim svaida tū zemi. Kad paceļ zemi ar lobū rogu, tad kolns palīk par zaltu, un kad ar kreisū, tad par sudobru. Tī ir jau vysi kolni jam puorlākalāti un vysi ir zalta un sudobra."
Puiškins, itū izdzierdis, tyuleit dūdās ar putniņu uz tū vītu, kur atsarūn tys uozis. Atvad tu uozi, palaiž uz solas. Sola beja leidzona, jam nabeja kuo svaidīt. Puiškins pīvodoj smilkšu ar akmiņim, saber divējus lelus kolnus. Uožam nu beja dorbs. Jis kai suocja nakts laikā svaidēt tūs akmiņus, uzreizes nu akmiņim izzataisēja zalts, kas nakts laikā brīsmīgi speidēja. Pats ķēniņš izzamūda nu mīga un suoka braukt ar kugi uz tū pusi vārtus. Tī tyvumā vyss beja gaišs, viss vīns kai dīnu. Ķēniņš vairs nazinuoja, kas te par breinumu uz ituos solas nūteik. Vysaidos pasaules gudrības. Rogona vys muonej, ka tī cik (tik) nīks, ,;bet kū skaistuoku var redzēt, kas zyna taidu malnu jyuru. Tī dzeivoj malna cyuka. Tei cuyka gryudus maļ myltūs, cap pluociņus un nu pluociņim kraun jyuras krostus."
Ķēniņam ar lels breinums par taidu cyuku. Puiškins, nūsaklausējis rogonas runu, dūdās ar sovu putniņu uz tū malnū jyuru un atvad tu cyuku. Uz jaunas vītas tykuse, cyuka brīsmīgi struodoj un taisa krostus nu pluociņim tai solai. Ķēniņš ar pamona tū malnū cyuku uz solas un grib jū redzēt. Nūbraucis uz muojom, ķēniņš stuosta rogonai : "Uz tuos solas ir jau malna cyuka, kur tu stuostēji."
Rogona atsoka: "Tī nav nikas! Pasaulī ir vīna skaista pilsāta, jū var atnest, jo dabuosi divēju bikeru Lai atnastu tū pilsātu, vajag pajimt vyspyrms bikeres un nu vīnas ūtrā laistīt dūmuojūt, kad pilsāta man ītu leidza. Daudzi ēst arī navajaga. Ceļam juopajam divpadsmit kukulīšu boltas maizes. Bet jo labi ēssi, tūlaik tai pilsāta naklausīs: naīs pakaļ."
Puiškins, izdzierdis itūs vuordus, dūnmoj : "Nu es gon dabuošu tū pilsātu!"
Jis sastuosta sovam putniņam un dūdās maklātu tuos pilsātys. Pilsātu gon atroda, bet nazyna, kuramā muojā ir tuos bikeres. Izstaiguoja vysas muojas, bet nikur navar atrast. Braukdami uz muojom sadūmuoja īīt vēl pošā pādējā muojā, var byut tī byus tuos bikeres. Taisni tī ari atroda. Puiškins pat nivīnas bulciņas boltas maizes nabeja apēdis. Jis suoc laistīt nu vīna bikera ūtrā un dūmoj : "Lai man it leiza itei skaistuo pilsāta."
Putniņš puiškinam sastuosta, ka tai tuoli nanūīšut, jo celš ļūti gars : vairuoki symti verstu. "Un cikom tiksi muojuos, puorīs vairuok godi. Lobuok tev byutu, ka sāstūs m:an mugorā un laistītu sovas bikeres. Pilsāta taipat īs uz prīkšu pēc tevis pakaļ. Cik es uotri skrīšu, tik uotri pilsāta skrīs pakaļ."
Jis paklausēja putniņa padūma. Izzasāda tam mugorā un suoka laistīt nu vīnas bikeres ūtrā dūmuodams, lai it tik pat uotri uz prīkšu. Tys vyss tai nūtyka, kai beja sacīts.
Uotrā laikā jī tyka uz sovas solas ar vysu pilsātu. Ķēniņš, ūtrā dīnā braukdams, pamona brīsmīgi skaistu pilsātu uz tuos solas. Tagad jis navar nūcīst, jam vajag byut tī uz tuos solas viersā. Pībrauc pi solas, izkuop uorā. Sasateik ar puiškinu, pēc tam arī ar sovu agruokū sīvu. Jau lobi pazeit jis navarēja pēc izskata, tikai parunoj drusku. Tai jī pamozom runuojuos, cikom dazarunoj pi eistuos patīsības, kai beja nūticis, kad jis nūbrauca karā. Ķēniņš uz reizes apsarauduoja nu žāluma, kad pasacēja, ka jūs rogona īlykuse bucā un palaiduse pa plašu jyuru. Arī par sovu dālu ķēniņš beja brīsmīgi prīcīgs, kad jis cik (tik) lels izauga un brīsmīgi veikls. Ķēniņš nūdūmuoja rogonai atrībtīs. Jis sataisa jaunu kugi, pašā viersā iztaisa sēdekli, tu sēdekli apsmērej ar dorvu. Tod syuta rogonu ar sovu meitu uz kuga viersyunis, kur sataisīts sēdeklis. Šis arī izkuopšūt, lai varātu labi redzēt vysapkuort. Rogona dreiži vīn izskrēja augšā ar sovu meitu, atsasāda un sēd.
Ķēniņš īguoja kugī, aizdadzinuoja tu sēdekli un pats suoka bēgt. Rogona pamanējuse, ka kugis dag un ķēniņš aizbāg, jei tryukstuos nu sēdekļa celtīs nūst, bet par velti, kai atsasāduse, tai vairs navar pīsaceltīs. Jei bļaun vysaidim bolsim, bet nivīns nagluob. Tai rogana ar sovu meitu sadege.
Bet ķēniņš ar sovu pyrmū sīvu dzeivoj leidz myuža golam tymā solā. Sataisēja lelus svātkus, sasaucja nu vysom ķēnestem ķēneņus uz sovom jaunom kuozom.