Vīnā kēnestī dzeivuoja ķēneņš ar sovu muoti un sīvu. Vīnu reiz pasacēļās leli vaidi un itam kēniņam vajadzēja braukt uz itim vaidim. Kēniņš pametja sovā kēnestī sovu vacū muoti un sīvu, kura staiguoja gryuta. Cik tī laika puorguoja, ķēniņa sīva rodīja dālu un taidu nasmuku, lelu ar lelu golvu kai kotlu. Vacuo kēniņine redz, ka bārns nasmuks, lyka sovim kolpim sataisīt lelu bucu, tymā bucā īsadynuot itū nasmukū bārnu, aizsist bucu un palaist jyuruos. Kolpi izpildīja vacuos kēniņines pavēli, sataisīja lelu bucu, īsadynuoja itū bārnu un palaidja jyuruos. Pats kēniņš par itū nikuo nazynuoja. Vīnu reizi jyuras zvejnīki gyustīja zivis un īraudzēja bucu. Pībraucja zvejnīki ar laivu un sagyva itū bucu un pastatīja sovā laivā. Laivā buca puortryuka un nu bucas izleida cylvāks: lels styprs ar lelu golvu. Zvejnīki vad itū sagyutū cilvāku uz jvuras molu, us sovu sātu. Īraudzēja vīnas kēnestes nazkaids kēniņš un vaicoj nu zvejnīkim: "Kur jyus dabuojat itū cilvāku?"

Zvejnīki jam izstuostīja un paruodīja tu bucu, kura itys cylvāks sēdēja un braucja pa jyuru viļņim. Kēniņš runoj zvejnīkim: "Puordūdīt man itū cylvāku, es jums samoksuošu labi!"

Zvejnīki padūmuoja un puordevja itū sagyutū cylvāku itam ķēneņam. Ķēniņš jīm samoksuoja lobu naudu un pajēmja itū cylvāku. Cylvāks itys dzeivoj pi kēniņa un aug na pa stundem bet pa minūtem. Ķēniņš ciši mīļuoja jū un pīrokstīja jū par sovu dālu. Taišņi suocjās ar itū pašu ķēniņu leli vaidi. Itys cilvāks ar lelū golvu beja cīši stiprs un runoj ķēniņam: "Es braukšu uz vaidim. man gribis izmērīt sovu spāku."

Ķēniņš jū cīši žāluoja un nagribēja laist, bet itys cylvāks vys prasījuos. Kū dareit? Ķēniņš nu palaiž arī. Cylvāks lyka kolpim atvest pašu lobu zyrgu. Kolpi atvedja. Veirs kai pīlyka rūku pi zyrga, zyrgs naizturēja un pakrita uz zemes. Ķēniņš tyulen lyka kolpim atvest ūtru zyrgu. Veirs otkon pīlyka rūku un pasacīja: "Es ar itū zyrgu braukšu!"

Ķēniņš jū palaidja. Cylvāks ar lelū golvu uz vaidim vysus pasyta un jau jam vajadzēja braukt uz sovu kēnesti, bet jis sadūmuoja aizbraukt vēl tuoļuok uz cytom kēnestem pasavārtūs. Itys veirs braucja tuoļi, tuoļi, -par kolnim par jyurom, par mežim un izbraucja uz vīnas lelas plovas. Tī jis redz daudz pīsystu ļaužu - asnis zyrgam leidz pašam vādaram. Uz itūs pļuovas veirs apstuoja un klīdz: "Kas te ir dzeivs? Atsasauc!"

Nikur nikuo, vysi nūsysti guļ. Jis klīdzja vēl stypruok: "Kas te ir dzeivs? Atsasauc!"

Vīna atciersta golva suoka runuot : "lzgluob tu mani, lobais cylvāks, atved tu man dzeivuo yudeņa un atdzeivynoj mani!"

Veirs jam atbild: "Kur es varu dabuot ituo yudeņa?"

Atcierstuo golva jam otkan runoj: "Tu, lobs cylvāks, pajem munu zūbynu un tutynu un brauc aiz deviņom ķēnestem, tī byus pils, kurā dzeivoj ķēniņš Guns, kurs man atcierta golvu. Kad tu pībrauksi pi pyrmūs pils durovu, tevi nu reizes dadzynuos ar

guni, bet tu aizlic sevi ar tutynu un isit, cik ir pi tevis spaka, ar zubynu vuortus. Vuorti atsataisis un tu brauksi tuoluok. Ti otkon byus vuorti un ti otkon taipat pataisi. Durovas atsataisis un tu pibrauksi pi trešu durovu, ti byus oluts, kur pajemsi dzeivuo vndena un atvessi uz itu pat vitu un atdzeivynuosi mani!"

"Labi!" pasacēja itys veirs un aizbraucja uz tū kēnesti. Braucja jis pa kolnim, par jyurym, pa mežim un pībraucja pi tuos pils, kur dzeivuoja ķēniņš Guns. Veirs palaidja sovu zyrgu uz pļuovas, bet pats aizguoja pi ituos pils vuortim. Kad pīguoja tyvuok pi durovom, jū suoka dadzynuot ar guni. Jis tyuleņ apsedzja sevi ar tutynu un nu vysa spāka īsyta ar zūbynu pa dzeļža vuortim. Vuorti atsataisēja un jis guoja tuoluok. Vēl ūtri vuorti. Jis otkon apsedzja sevi ar tutynu un īsyta ar zūbynu pa dzeļža durovom. Durovas atsataisīja un jis pīguoja pi trešūs durovu. Tī veras: stuov ķēniņa meita vysa apvylkta ar malnom drēbem un natuoļi nu juos ir olūts, kur ir dzeivais yudens. Īraudzēja ķēniņa meita itū veiru, nusabreinuojas un suoka vaicuot: "Kai tu, mīļais cylvāks, te tyki, un kuo tev vajag?"

Cylvāks ar lelu golvu jai vysu izstuostīja un pasacīja, ka jei īsmaltu tuo dzeivuo yudeņa. Ķēniņa meita dabuoja jam pudeli dzeivuo yudeņa un pasacēja jam, lai jis dreižuok nu šenis izbrauc, jo īraudzēs juos tāvs, ķēniņš Guns, uz reizes jū sadadzynuos. Veirs atsavasaļuoja ar ķēniņa meitu un aizbraucya uz tū pat pluovu, kur gulēja dzeivuo golva vīna lela styprynīka, ķēniņa. Veirs atbraucja uz tūpat pļuovu un klīdza: "Kas ir dzeivs? Atsasauc!"

Dzeivuo golva runuoja: "Es, mīļais draugs!"

Veirs soka: "Es atvežu dzeivuo yudeņa!"

Tūlaik golva soka: "Pajem mani un aiznes pi munom kuojom un placim. Paprīšku ar itū yudeni apmozgoj tū asni un tūlaik pīlīc pi placim golvu!"

Veirs tai izdarīja, pajēmja golvu un aiznesja pi ūtruos puses. Tad apmozguoja ar yudeni asni un pīlyka golvu. Pēc kaidas pusstundes styprinīks, ķēniņš, pasacēļa, pabučuoja myusu cylvāku un pasacēja jam : "Tu byusi muns jaunuokais bruoļs, es byušu vacuokais."

Tai jī suoka dzeivuot vīnā vītā. Ķēniņš styprinīks, izstuostīja jam, par kū jam ķēniņš Guns atcierta golvu.

"Es cīši mīļuoju juo meitu, bet juos tavs, ķēniņš Guns, nagribēja tai atdūt un suoka karuot un nūdadzynuoja munus ļaudis un man pošam atcierta golvu!"

Veirs pasajēmja dabuot ituo ķēniņa Guns meitu un jī obi aizbraucja uz tū ķēnesti. Kad pībraucja myusu stiprinīki pi ituos pils, veirs ar lelū golvu pasacēja sovam draugam: "Tu te gaidi, bet es īšu pēc ķēniņa meitas!"

"Labi!" pasacīja ķēniņš, un palyka gaidīt. Veirs taipat, kai pyrmū reizi, attaisīja tuos durovas un pīguoila pi tuo olūta. Tī stuov ķēniņa meita jau na malnuos drēbes, bet boltuos un izpuškuota ar vysaidim duorgim akmentiņim. Veirs padevja ķēniņa meitai nu juos mīļuo gruomotu un pasacīja, ka jei ar jū ītu nu šenis. Ķēniņa meita beja ar itū mīrā. Veirs vēl pasacēja, ka pajemtu ceļā pudeli dzeivuo yudeņa. Tai jei pajēmja pudeli ituo yudeņa un izguoja nu ituos pils uorā un pīguoja pi tuos vītas, kur gaidēja jūs juo draugs, bet juos mīļais. Tad jī obi sāduos uz zyrgu, Ķēniņa meita atsasāda ar myusu cilvāku un jī braucja divējūs. Atbraucja jī uz vīnu mežu, tī jī uztaisēja ustomiņu, sataisīja kuozas un suoka dzeivuot vysi treis vīnā vītā tymā meža ustobiņā. Sasagyva ķēniņš Guns, ka nav juo meitas, salasīja daudz ļaužu un suoka dzeitīs pēc meitas pakaļ. Cylvāks ar lelu golvu runoj sovam draugam: "Es braukšu uz ītū vaidu!"

Juo draugs runoj, ka jis arī brauks. Ta jī pametja ķēniņa meitu tyma ustiobiņā vīnu pašu, bet paši izbraucja uz vaidim. Uz vaidim jī dreiži sasyta vysus ļaudis Guns - ķēniņa un pašu ķēniņu pajēmja ar sevi un atvedja uz sovu ustobiņu, kur gaidīja jūs ķēniņa meita, styprinīka sīva. Kad īraudzēja ķēniņa meita, ka atbraucja juios veirs un draugs un teipat atvedja juos tavu, jei palyka cīši prīcīga un suoka vvsus bučuot. Ķēniņš Guns pajēmja jūs vysus uz sovu kēnesti, sataisīja tī lelas kuozas un suoka jī dzeivuot vysi vīnā vītā. Tur guoja vīns okls zemnīks un vysu redzēja, bet pēčuak man stuostīja.