Reiz būs divi brāļi - viens bagāts, otrs nabags. Nabaga brālis bīš Dieva cilvēks, bagātais velna kalps. Bagātais brālis būs tirgotājs, nabagais dzīvos būdiņa, sēž slotas un vedis uz tirgu pārdot. Nabagam brālim būs divi puikas. Kad tie paaugušies, tad sākuši braukt uz mežu pēc slotas žagariem.

Reiz puikas braukuši ar slotām uz tirgu un tiem pretī nācis vecs vecītis ar mazu sunīti. Vecītis prasīs, ko viņi tur vedot. Puikas atbildēsi, ka vedot slotas uz tirgu, ka tiekot naudiņa, ko maizīti nopirkt. Vecītis sacīs, lai nopirkšot viņa sunīti. Puikas teikuši, ka tēvs kavēšot, ja nebūšot naudiņas ko maizīti nopirkt. Vecītis teicis, lai tik nopirkšot vien. Puikas arī nopirkuši no vecīša to sunīti. Kad viņi aizbraukuši uz māju, tad tēvs, māte puikas tā kavēs, tā kavēs, ka tie sunīti nopirkuši.

Puikas braukuši otrā dienā atkal uz tirgu un pretī nācis atkal tas pats vecītis un tam būs atkal viens sunīts. Vecītis sacīs, lai nopirka atkal otru sunīti. Puikas sacīs, ka nedrīkstot pirkt, jo tēvs, māte esot tos briesmīgi kavēs, ka vakar sunīti nopirkuši. Beigās puikas nopirkuši otru sunīti, jo vecītis tiem bāzies virsū.

Trešā dienā atkal puikas braukuši un pretī nācis vecītis atkal ar sunīti. Viņš sacīs, lai pirkšot sunīti. Nē, puikas nedrīkst trešo sunīti pirkt; bet vecītis neatlaidies un beidzot puikas nopirkuši trešo sunīti. Tad vecītis prasīs, vai šie ar zinot, kas tiem suņiem esot vārdā. Puikas sacīs, ka nezinot. Tad tas vecītis sacīs, lai aizejot mājā un tad lai sakot: "Dzelzs, Tērauds, Ņem un saplēs!"

Kad puikas mājā aizgāja un uz sunim tā sacīs, tad tie tūlīt izskries no istabas un meža iekšā! Viņi pienesuši tēvam putnus, zaķus, stirnas un briežus. Nu vairs būdiņa netrūcis gaļas un puikas braukuši uz tirgu ar putniem un zaķim. Jau vecīši būs piekrās tik daudz naudas, ka varēs nopirkt zirgu un ragavas.

Reiz tēvs braucis uz mežu pēc malkas. Viņš palicis meža vēlu, saulīte jau gāsi zemē. Uzreiz tēvs dzirdēs lielu troksni un tā ka zirgu pakavu žvadzēšanu. Tēvam palicis bailes, - viņš aizmetis krustiņu priekšā, atstās zirgu un uzskatīs kuplu eglīti, kur uzkāpis augšā. Pie eglītes būs liels akmens. Uz to eglīti nu jās divpadsmit jātnieku, pakavi klaudzēs, pieši žvadzēs. Kad pirmais piejās pie akmens, tad sacīs: "Pelcduris, atdarīties!"

Tad akmens pacēlies un visi jātnieki sajās iekšā. Tēvs, eglīte sēdēdams, visu to noskatīs un sadzirdēs. Kad visi būs sajājis, tad viens no apakšas sacīs: ,;Pelcduris, aizdarīties!"

Akmens tūlīt aizcēlies vecā vietā. Tēvs nokāpis no eglītes un braucis uz māju. Viņš nevienam neka nesacīs, ko meža redzēs un dzirdēs.

Otrā rītiņā viņš būs jau agri augšā, aizbraucis uz mežu un uzkāpis eglītē. Priekš saulītes viens no apakšas sacīs: "Pelcduris, atdarīties!"

Akmens tūlīt nocēlies, visi divpadsmit jātnieki izjājis un pēdīgais jātnieks sacīs: ,;Pelcduris, aizdarīties!"

Akmens atkal aizcēlies vecā vietā un jātnieki iejājis mežā. Tēvs kāpis no eglītes zemē un arī pasacīs uz akmens: "Pelcduris, atdarīties!"

Akmens atcēlies un tēvs iegājis iekšā. Tur būs skaista istaba un liels galds pilns ar visādiem ēdieniem. Tēvs no visa drusku pasmēķēs un gās tālāku. Tad nākusi atkal viena istaba un tajā būs liels, liels blāķis zelta naudas. Tēvs izgājis ārā pēc zirga siena maisiņa un piebēris to pilnu ar zelta naudu. Kad viņš nācis ārā, tad sacīs: "Pelcduris, aizdarīties!"

Tēvs aizbraucis mājā, bet viņam nebūs mēra, ko naudu mērīt, un tas aizsūtīs puiku pie bagāta brāļa pēc mēra. Bagātais brālis prasīs puikam, ko viņa tēvs mērīšot. Puika sacīs, ka nezinot. Pēdīgi bagātais brālis puikam arī iedevis mēru. Puika aiznesis mēru uz māju un tēvs ar to mērīs naudu. Kad tēvs naudu izmērīs, tad puika aiznesis mēru bagātam brālim; bet vienā šķirbā būs ,palicis iespiedies zelta gabals un nabaga brālis to neieskatīs. Bagātais brālis uzgājis zelta gabalu mēra šķirbā un tūlīt sapratis, ka nabaga brālis mērīs zelta naudu. Bagātais nu atnācis pie nabaga un prasīs, kur šis tik zelta naudas ņēmis.

Nabaga brālis izstāstīs un izmācīs bagāto brāli, bet tas nav klausīs. Tas kā gāja velnu pili, tā pie galda klāt un sācis ēst un dzert. Beigās viņš piebēris arī maisu pilnu ar zelta naudu, bet uz trepēm apgulies.

Jājis velni mājā, noņēmuši bagātam brālim naudas maisu, pārplēsuši brāli vidū pušu un piesituši katru pusi pie savas stenderes.

Gaidīs, ko gaidīs nabaga brālis bagāto mājā, bet nevarēs sagaidīt un ies lūkot. Viņš to atradis pārplēstu un pie stenderēm piesistu.

Nabaga brālis noņēmis brāli no stenderēm, aizvedis uz māju un ies uz pilsētu skrodeli meklēt. Pilsētā nabaga brālis uzies skrodeli, kas pa labu naudu apņēmies brāli sašūt un atdzīvināt. Skrodelis būs jāved uz bagāta brāļa māju ar aizsietām acīm un ačģārni. Skrodelis sašuvis pārplēsto brāli un tas palicis dzīvs.

Pa to starpu velni atnākuši pie bagāta brāļa mājas un to no ārpuses norakstījuši ar sarkanu krītu. Nabaga brālis to redzēs un novilks māju ar zilu krītu, lai velni nepazītu un nevarētu atrast.

Naktī pie bagāta brāļa mājas atbraucis velns ar 12 petroles mucām un prasīs, lai laiž iekšā. Nabaga brālis ielaidis ar.

Bagātam brālim būs kalpone, veca vecenīte. Vecenīte domāsi: "Ielaidīs peroli no jaunām mucām." Dagāsi pie vienas mucas - netek, tikai viens prasīs no mucas: "Vai laiks?"

"Nav laiks!" atbildēs vecenīte.

Viņa ies pie otras, trešās un citām mucām - tas pats, neviena muca netecēs un tikai prasīs: "Vai laiks?"

No divpadsmitās mucas tecēs petrole. Vecenīte manīs, ka nav labi. Viņa ātri novārīs ūdeni un lēs vienpadsmit mucas iekšā. Vecenīte noplaucēs vienpadsmit velnus un tie izmukuši no mucām. Velni nevarēs nodedzināt bagāta brāļa māju.

Nu bagātais brālis bagātīgi apdāvinās savu kalponi, veco vecenīti. Nu tā būs brīva un varēs darīt, ko grib. Arī nabagais brālis pāries dzīvot uz bagāta brāļa māju. Tie tagad dzīvojuši laimīgi un saticīgi.

P i e z ī m e. Šī ir "Tūkstoš un vienas nakts" pasaka par Ali Babu (sk. ievads 88. un 89. l. p.), kas tautas mutē tomēr stipri sagrozījusies. P. Š.