Sen-senējus laikūs dzeivuoja divi bruoļi: vīns beja boguots, ūtrs nabogs. Vīnu reizi nabogs bruolis aizjyudza četrus ēzeļus, aizbraucja uz mežu pēc žogoru un nūbraucja uz taidu vītu, kur beja leli kolni. Lejuos nabogs bruols lasīja žogorus un uz reizes jis izdzierda, ka naz kas brauc, skotuos un redz, ka braucja laupītuoji nazcik zyrgos. Tad tys nabogs cylvāks nūglobuoja sovus ēzeļus un pats klausuos, kū laupītuoji runoj. Viņi dabraucja da kolna un pasacīja kolnim: "Atsatais".

Un tys kolns atsataisīja un laupītuoji īguoja tymā kolnā ar vysim zyrgim. Nabogs bruols naleida uorā, viņam beja bailes, ka laupītuoji var īraudzēt, un gaidīja, cikom viņi otkon pēc nazcik laika izguoja nu kolna un nūbraucja. Tad tvs bruolis pīguoja pi kolna un ari taipat runuoja jam: "Atsatais!"

Un kolns atsataisīja. Jis īguoja tur, pajēmja zaltu un atkon teica, lai kolns aizzataisuos, un nūbraucja uz sātu. Tur ar sovu sīvu suoka skaitīt naudu, bet navarēja nikai saskaitīt. Tad nūsyutīja sovus bārnus uz boguotū bruoļi pēc stūpa, jo jam nabeja stūpa. Boguotais bruols, dūdams stūpu, dūmuoja: "Kū jis mērēs ar stūpu, varbyut pīnu?"

Jis pajēmja drusku pikja un īlyka pašā dybynā. Bārni atnesja stūpu, nabogs pajēmja un suoka mērēt zaltu. Kad pabeidzja, napasavēra, kas tur dybynā, un atdevja bārnim nest atpakaļ bruoļam. Boguotais pasavēra stūpa dybynā un īraudzēja, ka zalts dalips. Nūguoja pi bruoļa un prosa: "Kur tu dabuoji naudu, lobuok pasoki; bet jo na, tad byus slykti!"

Nabogs bruols soka boguotam: "Es navaru pasacīt, bet īsim un es tev paruodīšu."

Nūguoja vini leidz kolnam un nabogs pastuostīja, kai vajag runuot, bet pats aizguoja uz sātu. Boguotais bruols daīt da kolna un soka: "Atsatais!"

Kolns atsataisīja, jis īguoja un gribēja pajemt vysu zaltu, bet uz reizes kolns aizzataisījās un jis navarēja izīt uorā. Klausās jis, ka atbrauc laupītuoji. Jis dūmoj: "Nūzaglobuošu aiz bucu, varbyut viņi naredzēs."

Tai padarīja. Laupītuoji atnuokuši īraudzēja, ka moz zalta palyka, un teicja: "Kas te ir, lobuok lein uorā!"

Boguotais gon prasīja pīdūt, tūmār viņu laupītuoji sacierta gobolūs un salyka gubā, bet paši otkon aizbraucja. Sīva muojuos gaidīja un navarēja sagaidīt. Atguoja pi veira bruoļa un prosa: "Kur lvki munu veinu?"

Jis atbildēja : "Īsim, es tev paruodīšu, kur jis īr."

Tai viņi nūguoja leidz kolnam. Nabags bruolis pasacīja: "Atsatais!"

Kolna atsataisīja, viņi īguoja vydā un veras sīva, ka juos veirs saciersts gobolūs. Pajēmja jei jū un nūnesja uz sātu, bet nazynuoja, kai jū paglobuot. Tūreiz viņa aizguoja pi vīnas sīvītes, kura tierguojās ar vysim smolkumim, un prosīja juos, vai navar viņas veiru sašyut. Sīvīte teicja: ,;'Par kū na, tikai dūd lobu moksu!"

Tai atnuocja, sašyva veiru un nūguoja. Sīva veiru paglobuoja un bēres nūturēja. Nabogs bruols palyka desmit reižu boguotuoks un iztaisēja jaunu muoju ar lelim vuortim.

Kad laupītuoji īraudzēja, ka sacierstuo cylvāka nava, golvonais laupītuojs soka: "Kas nu jums dabuos zynuot, kas te staigoj. tys pajems pusi vysa monta."

Vīns laupītuojs teicja: "Es īšu izmeklēšu itū vysu!"

Īt jis un redz, ka tik agri vīna sīvīte tierguojās. Suoka jis juos prasīt: "Vai nav tev baist vīnai pašai tik agri sēdēt?"

"Na," atbildēja sīvīte, "man nabeja baist sašyut vīnu cylvāku un na tikai tierguotīs."

Tad uzreiz laupītuojs sadūmuoja, ka tys beja tys pats cylvāks, kuru viņi sacierta, un prasīja sīvītei aizvest jū tur, kur viņa šyva. Sīvīte aizveda leidz vuortim. Jis samoksuoja sīvītei un sīvīte aizguoja. Laupītuojs pajēmja kreitu un uzzeimēja uz vuortim lelu kristu. Atnuocja uz kolnu pasacēja atamanam, ka atroda. Tys soka: "Labi, bet jo nabyua, tūreiz golvu tev atgrīzsim."

Atnuokuši ji uz cīmu skotuos, ka uz vysa cīma vuortim bolti kristi. Sadusmuoja atamans un atgrīzja golvu laupītuojam. Utrais laupītuojs ari pasajēmja izzynuot vysu. Nūguoja jis un otkon piguoja pi tuos sīvītes, kura nu agra reita tierguojās, paprosēja jis jai un vina otkon nūvedja jū uz vuortim. Jis aizmoksuoja jai un uz vuortim uzzeimēja lelu sorkanu kristu un atnuocis uz kolnu pasacēja atamanam. Pa tu laiku, cikom viņi taisuos īt, kolpyune īraudzēja, ka uz durovom lels sorkons krists, pajēmja un uz vysa cīma vuortim izzeimēja sorkonu kristu, un nūguoja pa ceļu. Atamans atnuocja un īraudzēja tū pošu pi visim vuortim, sadusmuojas un nūcierta golvu ūtram laupītuojam, un sadūmuoja pats meklēt. Sasataisīja jis par tierguotuoju, pajēmja nazcik bucu sviīsta un vysus sovus paleigus salyka bucuos, lai dūmoj, ka vyss tys ir svīsts, un aizbraucja uz cīmu. Vokorā īguoja vīnā ustobā puorgulēt par nakti un sovim draugim teicja tai : "Es kad vysu padarīšu, atnuokšu pi jums!"

Puorgulēja par nakti, bet nikuo naizdarīja. Palyka vēl vīnu nakti gulēt. Beja jau vokors. Vysi dzēra olu un doncuoja, atamans ari dzēra. Kolpyune izguoja uorā un īraudzēja bucus. Vīns laupītuojs bucā prosa: "Vai jau vyss gotovs?"

Kolpyune atbildēja: "Na, vēl drusciņu", un pīguoja pi tuos bucas, kur beja svīsts. Pajēmja svīstu, īlyka spainī, izlyka uz kruosnes un aizvuorēja. Tad nūnesja uorā, iztaisīja bucom mozas caurumiņas un suoka līt tu svīstu vvdā, cikom vysi laupītuoji palyka nadzeivi. Tad īnuocja jei ustobā, vysi prosa, lei jei padoncoj por tū, ka viņa beja lela doncuotuoja. Kalpyune vaicoj: "Vai var doncuot ar zūbynu?"

"Por kū na?" vysi atbildēja. Tūreiz viņa pajēmja zūbynu un suaka doncuot. Doncuodama īdyura atamanam zūbynu taišņi sirdī un izstuostēja vīšņom vysu. Izguojuši uorā, vysi redzēja bucuos nadzeivūs laupītuojus. Reitā aizbraucja nabogs saiminīks uz kolnu, dabuoja vysu montu, un dzeivuoja boguots pa šai dīnai.

P i e z ī m e. Šis variants, kur eļļas vietā ir minēts sviests, ir pārnācis caur krievu starpniecību, jo krievu valoda "maslo" nozīme eļļu un sviestu. P. Š.