Vīnu reizi dzeivuoja divi bruoļi: vīns boguots, bet ūtris nabogs. Atguoja zīmas svātki. Nabogs aizguoja uz boguotū bruoli um lyudza, lai tys īdūd viņam naudas, ar kū nūpierkt bārnim drēbes un maizes. Boguotais par tū i dzierdēt nagribēja. Kur šis varūt vysus pavaruot um apgērbt? Lai ejūt plošā pasaulē, un paruodēja viņam. durvis. Nikuo darīt.

Nabogs gauži nūrauduoja un, slaucīdams osoras, izguoja nu muojas uorā. Puornuocis muojā, viņš suoka dūmuot, kai izpaleidzēt sovai bādai. Dūmuoja, dūmuoja, bet lobuoka nikuo navarēja sadūmuot, kai aizjyugt sovu leikū ķēvīti un braukt uz mežu pēc zorim, lai pēc tam pilsātā puordūtu. Nabogs braucja, braucja un, ībraucis mežā, aizmaldējuos. Te uz reizes skotuos: meža vydā stuov lels, lels akmens. Nabogs izkuopja nu rogovom uorā, pīguoja akmeņam kludt un apskatējs gribēja jau dūtīs prūjom, kai pīpēži klausuos : aiz kryumim runoj. Nabogu puorjēmja bailes un tys suoka taisītīs uz bēgšonu, bet skotuos: akmeņa tyvumā aug lela egle. Daudz nadūmuodams, viņš īkuopja eglē un klausuos, kas nūtiks tuoļuok.

Caur kryumim steidzjās gleiti ģērbušīs un ar zūbinim pi suonim divpadsmit slāpkavu. Vīns, kai redzams vacuokais, par vysim beja skaistuoki ģērbīs. Vysi pīguoja pi akmeņa un vācuokais pasaucja akmeni vuordā. Akmens atvērās un vysi īguoja vydā. Nabogs sēd egles golūtnē un breinuodamīs skotuos, kas nūtiks. Akmenī atskan muzyka, doncuošana un dzīsmes. Par kaidu laiku vysi izguoja nu akmeņa uorā un pasaucja tū vuordā. Akmens aizvērās un slāpkavas nūzuda mežā.

Tagad nabogs nūkuopja zemē, pīguoja pi akmeņa un nu ari pasaucja akmeni. Akmens atvērās un nabogs īguoja vydā. Un kas gon par breinumim te beja! Kuo tur tik nabeja! Uz golda stuovēja duorgu duorgī ēdīni un dzerīni, bet pi sīnas koruojuos seši maisi naudas. Nabogs sāduos pi golda, labi paēdja un padzēra, tad pajēmis divus maisus naudas, īlyka tūs rogovuos un braucja taišņi uz sovu muoju. Tagad nabogs dzeivoj kai Dīva klēpī: sataisīja skaistu pili, sapierka lobas drēbes un staiguoja kai kungs. Kuo tik vajag - vyss ir.

Boguotais nanūcītja un aizguoj's uz nabogu vaicuoja: "Kur tu jēmi tik daudz naud's?"

Nabogs, nikuo naslāpdams, izstuostēja vysu leidz seikumam un beiguos nūsaucja ari akmeņi vuordā.

Boguotais nu prīcas uotri aizjyudzja zyrgu un dzeidams steidzjās uz akmem. Ilgi nabeja juomeklej un dreiži jau boguotais dzeivuoja kai nikod. Bet tovu nalaimi! Dzardams un leiksmuodamīs aizmiersa akmeņa vuordu. Par velti viņš pyulējuos izlauztīs uorā. Nikuo darīt - juosēd akmenī, lai tur ir, kas byudams. Par kaidu laiku klausuos: runuodami īt slāpkavas. Viņi pasaucja akmeni vuordā un tys attaisējuos. Īguoja vydā un, radzādami aiz maisa cilvāku, kur boguotais nu bailem beja aizleidis, prīcīgi īsaucjās: "Te nu ir tys, kas zoga myusu naudu. Gon mes tevi puormuocēsim!" Un tai viņi ar zūbinim sacierta baguoū uz smolkom daļom.

Sīva muojuos pa tu laiku gaida, bet tys kai nabrauc, tai nabrauc. Golu golā radzādama, ka ar veiru byus nūtykuse nalaime, syuta nabogu, lai tys brauc un atvad kaut veira kaulus. Nabogs paklausa un aizbraucis skotuos: boguotais guļ saciersts uz greidas. Nabogs uotri sasvīž tū maisā un aizvad uz muojom.

Vokorā saīt slāpkavas - redz: nav nūsystuo, ari naudas atlicis pavysam moz. Nabogs beja pajēmis ari ūtru reizi lobu daļi naudas. Kū darīt slāpkavom? Svīž tai, svīž šai, bet vys nikuo naiznuok. "Jo tai īs tuoļuok," teicja vīns slāpkova, "tad myus vysā izputynuos. Kaut kas juodora."

Gudruoja, gudruoja un beiguos nūsprīdja tai, ka kotru nakti īs pa vīnam meklēt zagļa.

Pirmū nakti īt pats jaunuokais. Tys īt, īt, un izīt nu meža skotuos: meža molā speid guns. Pīīt kluot - mežsorga muojiņa. Prosuos gulēt, bet mežsorgs atbild: "Kur lai tevi atguldu; kad man patim nav kur gulēt? Ej lobuok - tepat natuoļi ir ļūti boguots saiminīks, kura boguotība kai uz mīlem aug. Viņš nasen sataisēja lelu pili. Tur sev dabuosi naktsmuojas!"

Slāpkava saprota, ka tur ir tys, kas viņu naudu zoga, un anzguojš izrakstēja ar kreitu uz durovom, lai ūtru nakti atīt vysus apkaut. Bet pats aizguoja uz akmeni, kur līleidamīs izstuosta, ka šam gon izdevīs atrast zagļi un ka reit jau byušūt juo bēres.

Utrā naktī vysi slāpkavas apsakuora ar zūbinim un guoja kaut zemnīku. Par laimi saiminīkam beja ļūti čakla kolpyune. Tei kotru reitu vīnmār nūmozguoja goldus, beņķus, lūgus. Tai ari šū reitu īraudzējuse, ka uz durvim pīzīsts ar kreitu, jēmja tū un nūmozguoja. Slāpkavas meklej, meklej, bet nikai navar atrast uzrakstītuo ar kreitu. Beiguos viņi tai sadusmuojuos, ka aizguojuši uz akmeni, sacārt maklātuoju gobolūs.

Ūtru nakti īt ūtris slāpkava, bet arī tam nūteik na lobuok.

Golu golā palīk tikai seši. Vacuokais redz, ka tai nikas na iznuoks un ka tai sakopuos vysus savus bruoļus, tuopēc viņš nusprīdja zagli meklēt cytaidi. Dabuoj's pīcas bucas un ībuozis kotrā pa slāpkavai, viņš labi apģērbjās un braucja par boguotu tierguotuoju. Par kaidu laiku ībrauc pi mežsorga un lyudz naktsmuojas. Mežsorgs atbild, ka šam patim naasam kur gulēt, bet lai brauc uz boguotū saiminīku, tur drūši vīn byušūt naktsmuojas. Slāpkava nu prīcas pat nūstuovēt navar. Tagad dūmoj slāpkava: "Gon mēs ar tevim izzareikinuosim!" Un mudīgi laidjās ceļā.

Ībraucis saiminīka pogolmā, tys suoka lyugt nakts muojas ar nūdūmu, lai naktī izlaistu ari sovus draugus un nūsistu saiminīku. Saiminīks, ni vuorda nateikdams, īruodēja viņam kambari, bet bucas tyka sastuodītas duorzā pi piertes. Uz lobas laimes saiminīka čakluo kolpyune vakorā guoja uz pierti drēbes sutynuot. Īdama klausuos nazkas bucā vaicoj : "Varbyut jau byus vysi aizmyguši?"

Bet ūtrs atbild: "Na, vēl mozlīt pagaidīsim!"

Kolpyune klausuos, klausuos un dzierd, ka tur nav lobi ļaudis. Kū viņai darīt? Patreiz zam rūkas patyka krūze, tei pasmēļa korsta suorma un pīguojuse, pīlēja pa spundei bucuos. Bet slāpkavas alpuodami beja pīlykuši mutes pi spundes, tai ka tī uz reizes dabuoja golu. Kolpyune uotri aizsteidzjās uz muoju un pastuostēja par nūtykušū saiminīkam. Sacalti tvka vysi ļaudis. Par velti centās slāpkava nūbēgt, tys uz vītas beja beigts. Bet saiminīks reitā aizbraucja uz leū akmiņi un, atvedis vysu montu, dzeivuoja kai pats lelais kungs.

P i e z ī m e. Arī šī pasaka ir arabiešu pasakas variants. P. Š.