Reiz dzīvoja vecs vīriņš ar savu sieviņu, un viņiem nebija nekā ko ēst, nedz arī ko ģērbties, tikai ar žagaru lasīšanu viņi iztika, kurus vīrs ikdienas lasīja, veda pilsētā un pārdeva. Un tā viņi vilka savu dzīvību. Kad kādu grasīti par žagariem dabūja, tad vīrs tūliņ nopirka par šo naudu maizīti un vēl citu, kas pārtikai vajadzīgs. Drēbes viņi taisīja no meža sūnām, kuras viņa sieviņa savērpa, un tad no tām izauda audeklus.

Kādu dienu vecītis izgāja atkal mežā. Mežā staigādams, viņš uzgāja sūnu kalniņu, saka sūnas plūkt un maisā bāzt. Uz vienreiz vecītis izdzirda sev tuvumā pulksteņu skaņu un ratu rībēšanu. Gribēdams redzēt, kas tie par tādiem kungiem, viņš nolika savu sūnu maisu aiz kāda kupla krūma un pats uzkāpa kuplā kokā. Pēc kāda maza laiciņa piebrauca pie kalniņa sveši kungi ar melniem ratiem un melniem zirgiem. Zirgi bija apkalti sudraba pakaviem. Šie kungi bija velni.

Viņi piebraukuši pie kalniņa, trīs reizes sauca: "Dziedzerkalniņ, atveries!" un kalniņš tūliņ atvērās un kungi iebrauca kalna iekšā. Kad kalnā bija iebraukuši, tad viņi atkal sauca: "Dziedzerkalniņ, aizveries!" un kalniņš arī tūliņ aizvērās. Kad nu viņi tur kalnā bija paēduši un padzēruši, viņi izbrauca un kalniņš aizvērās. Vecītis noskatījās viņiem pakaļ, cik vien viņa acis vēl varēja saredzēt. Kad nu viņš redzēja, ka minētie kungi bija projām, tad viņš tūliņ nogāja tanī pašā vietā, no kurienes kungi izbrauca, jo viņš bija cieti ievērojis to vietu un arī klausījies, ka kungi sauca.

Viņš arī mēģināja trīs reizes saukt, un kalniņš atvērās. Vecītis nu iegāja kalnā. Tur gājis, viņš atrada lielu istabu un tanī istabā bija liels, garš galds - tas bija pielikts visādiem ēdieniem un dzērieniem. Viņš apskatījās tūliņ visapkārt istabā, bet neviena nemanījis, sēdās pie galda un krietni vien paēda un padzēra. Vecītis tādu labu ēdienu un dzērienu vēl sava mūžā nebija baudījis, tāpēc viņš arī ēda, cik vien varēja. Kad viņš nu bija paēdis un padzēris, viņš sāka apskatīt lielo istabu un atrada vēl vienu istabu. Šinī pēdējā istabā bija trīs lieli apcirkņi, pilni zelta naudas. Viņš izkratīja sūnas no maisa un tad maisu piebēra zelta dukātiem, paņēma maisu uz pleciem un sauca trīs reizes: "Dziedzerkalniņ, aizveries!"

Kalniņš aizvērās un viņš pārnesa naudas maisu mājās. Tad viņš tūliņ nosūtīja sieviņu pie sava brāļa un lika palūgt sieku. Viņa brālis dzīvoja netālu no vecīša būdas un bija bagāts saimnieks.

"Kur tu liksi sieku?" brālis brīnidmies prasīja, jo viņš abi zināja, ka viņa brālis bija pavisam nabags, un ka viņam nekā nebija, ko mērīt ar sieku. Vecīša sieva atteica, ka viņa nezinot, ko vecais mērīs. Saimnieks ielipināja sieka stūrī drusciņ piķa.

Vecene pārnesa sieku un viņi ņēma un izmērīja naudu. Iznāca pūrs un dvālekts. Kad nauda bija izmērīt, tad vecīte aiznesa sieku. Brālis, paņēmis savu sieku, ieraudzīja dibenā spožu zelta dukātu pie pika pielipušu. Viņš nu vecītei vairs nekā nesacīja un arī neprasīja. Tikko vecene bija pārnākusi, te brālis arī bija klāt un mīlīgi lūdza vecīti, lai viņam arī pateic, kur viņš dabūjis zelta naudu. Pa priekšu viņš gan negribēja teikt, bet kad nu brālis viņu lūdza, tad viņš arī izstāstīja: "Es to zelta naudu atradu mežā vienā kalnā. Ja tu gribi to vietu zināt, tad es tev viņu varu parādīt!"

Vecīša brālis tūliņ pārgāja mājā, iejūdza ratos divi zirgus un steigšus vien atbrauca pie brāļa atpakaļ. Nu vecītis piesēda visam klāt un abi aizbrauca uz mežu.

Pie kalna piebraukuši, viņi klausījās, vai kungu nav kalnā. Kad viņi nomanīja, ka to nav iekšā, tad saimnieks piebrauca ratus pie kalna un vecītis sauca trīs reizes: "Dziedzerkalniņ, atveries!" Kalniņš tūliņ atvērās un vecītis lika, lai brālis brauc iekšā.

Saimnieks arī iebrauca kalna un vecītis vēl pamācīja brāli, sacīdams: "Kad tu kalna iebrauc, tad saki: "Dziedzerkalniņ, aizveries!" tad kalns atkal aizvērsies, un kad tu gribi laukā tapt, tad saki: "Dziedzerkalniņ, atveries!" tad viņš atkal atvērsies un tu varēsi mierīgi izbraukt!" To teicis vecītis aizgāja uz mājām.

Saimnieks, kalnā iebraucis, atrada tur tāpat lielu galdu ar visādiem ēdieniem un dzērieniem piekrautu. Viņš paēda, padzēra, tad iebrauca otrā istabā pie naudas apcirkņiem, piebēra maisus ar zelta naudu, uzkrāva uz saviem ratiem un taisījās ara braukt. Piebraucis pie izejas, viņš gan sauca: "Dzeju, dzeju, dziju kalniņ, atveries!" bet kalniņš neatvērās, jo viņš bija pareizo vārdu aizmirsis. Viņam nu palika bail, ka nevarēšot vairs ara tapt.

Pēc neilga laiciņa viņš izdzirda augšām uz kalna pulksteņa skaņu un ratu rībēšanu. Viņš gan labi saprata, ka nu būs slikti, bet nezināja, kur nu bēgt un kur paslēpties. Viņš ātri vien iebrauca zirgus tumšā istabas stūrī un pats palīda zem krēsla, jo citur vairs nebija laika paglabāties. Tikko viņš bija zem krēsla palīdis, te izdzirda augšām saucam: "Dziedzrkalniņ, atveries!``

Vecīša brālis nu dzirdēja pareizo vārdu, bet nu vairs nebija laika, jo tanī pašā acumirklī kalniņš atvērās un kungi iebrauca kalnā. Saimnieks, ieraudzījis tādus melnus kungus iebraucam, pārbijās tik neganti, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis. Viņš trīcēja kā apšu lapa un tupēja zem krēsla, ausis sacēlis kā zaķis no bailēm. Kad kungi bija kalna iebraukuši, tad kāds no viņiem teica: "Kas te par svešu smaku?"

Viņi ošņāja un runāja: "Tā varbūt ir mūsu pašu smaka."

Viņi tūliņ nosēdās pie galda ēst. Ēdot kādam velnam no krita nazis zemē. Viņš liecās to uzņemt un ieraudzīja saimnieku zem krēsla. Viņi sāka nu visi skatīties, izvilka saimnieku no krē sla apakšās, ņēma un saplēsa viņu un izsvieda ārā uz mēslu čupu.

Saimniece, nevarēdama savu vīru mājā sagaidīt, nogāja pie vecīša un lūdza, lai viņš nākot viņai līdz saimnieku raudzīt. Viņi nu aizgāja uz mežu. Pie kalna viņi atrada saimnieku uz mēslu čupas nedzīvu un briesmīgi saplosītu, paņēma viņa miesas un pārveda mājā. Saimniece lika skroderim sava vīra miesas gabalus sašūt kopā, ielika tās zārkā, salūdza radus un turēja bērēs. Radi sanāca un liki ienesa istabā. Uz pašu pusnaktī saimnieka miesas tapa no zārka izrautas un ar tādu varu, ka visi durvju stenderi un kliņķi tapa aptraipīti ar asinīm.

Tā gāja bagātajam saimniekam, kam jau savas mantas bija pa pilnam. Viņam ar to vēl nepietika, bet viņš lūkoja nozagt vēl cita mantas un caur to nu dabūja tādu briesmīgu gaļu.

P i e z ī m e. Šī pasaka līdzinās vairāk vācu nekā arābiešu variantam. P. Š.